Ēlīhu par Dieva taisnīgumu
1 Un Ēlīhu runāja vēl:
2 “Klausieties, gudrie, manus vārdus,
zinātāji, sadzirdiet mani,
3 jo vārdus pārbauda auss,
tāpat kā aukslējas izbauda garšu.
4 Spriedīsim tiesu paši vien,
kopā lemsim, kas labs.
5 Jo Ījabs teica: es esmu taisns!
Sagrozījis Dievs manu tiesu,
6 kaut man taisnība, par meli sauc,
sāpīgi vaino, kaut es bez vainas! –
7 Kur vēl redzēts tāds kā Ījabs?
Zaimus kā ūdeni dzer,
8 ar ļaundariem pinas,
kopā iet ar negantniekiem
9 un saka: tas neko nedod,
ja cilvēks pēc Dieva kāro! –
10 Tad, prātnieki, uzklausiet mani:
tālu no Dieva negantība
un ļaunums no Visuvarenā!
11 Par darbiem viņš cilvēkam maksā,
pēc kā šis dzenas, to atrod.
12 Tik tiešām, Dievs nedara ļaunu,
un Visuvarenais neapvērš tiesu!
13 Kas viņam uzticēja zemi,
kas viņam nodeva debesloku?
14 Ja iedomātos viņš savā sirdī
atpakaļ paņemt garu un dvašu,
15 tūdaļ iznīktu visa radība
un cilvēks tiktu atpakaļ pīšļos.
16 Ja jums prāts, tad klausieties nu,
tad ausieties manos vārdos.
17 Kas pats vairās tiesas, nu grib citus siet!
Vai diženo Taisno tu grasies vainot?
18 Kas ķēniņam saka: bezgodis tāds! –
un augstmanim: tu, ļaundaris! –
19 Kurš gan dižkungu pusē nenostājas
un bagātos netur augstāk par nabagiem? –
visi tie veidoti viņa rokām!
20 Piepeši mirst, nakts vidū
meimurodami ļautiņi aiziet,
varenais nogrūsts – tak ne ar roku!
21 Jo viņa acis redz cilvēka ceļus,
viņš nomana visus tā soļus.
22 Nav tumsas, ne melnuma nav,
kur ļaundariem slēpties,
23 jo viņš nevienam vēl nav nolicis laiku,
kad pie Dieva jānāk uz tiesu!
24 Dižos viņš satriec pat nejautājis,
noliek citus to vietā,
25 jo viņš to darbus zina,
naktī tos sagrauj, tie sabirst,
26 kā ļaundarus tos šausta,
visiem redzot, –
27 tos, kuri pārstāja sekot viņam
un viņa ceļus neņēma vērā.
28 Tad sasniedza viņu bēduļu klaigas,
nabagu vaimanas viņš sadzirdēja.
29 Ja viņš klusēs – kas sūdzēs viņu,
ja slēps vaigu – kas viņu pamanīs?
Gan tautu, gan cilvēku viņš vēro,
30 lai nevalda bezgodis,
lai nesien tautu cilpās!
31 Vai tu sacīsi Dievam:
sodīts esmu, vairs tā nedarīšu,
32 ko pats neredzu, māci tu man –
ja ļaunu es darījis, tad vairs nedarīšu? –
33 Vai viņš samaksās, cik tev tīk,
vai teiks: lem tu, nevis es,
cik gribi, tik prasi!
34 Sirdī zinīgie pasacīs man
un gudrais, kas klausījies mani:
35 aplami runā Ījabs,
viņa vārdiem līdz gudrībai tālu!
36 Gribu, lai Ījabu tiesā līdz galam –
ko šis liecina par grēciniekiem,
37 ko vairo vainu ar jaunu grēku,
mūsu priekšā pat plaukstas sit,
runā un runā pret Dievu!”
