Ēlīhu pārmetumi Ījabam
1 Patiesi,
tik ieklausies, Ījab, manos vārdos,
tik ieklausies manās runās!
2 Redzi, atdaru muti,
mana mēle no aukslējām runā,
3 sirds taisnums ir manos vārdos,
ko manas lūpas zina, to skaidri teic.
4 Dieva Gars radīja mani,
Visuvarenā dvaša dzīvina mani –
5 ja vari, atbildi man,
saņemies un stājies man pretī!
6 Redzi, Dieva priekšā es tāds pats kā tu,
no māla mīcīts arī es!
7 Jā, no manis tev jābīstas nav,
nedz mana roka būs smaga.
8 Tu runāji man ausīs,
es tavus vārdus saklausīju:
9 es esmu šķīsts un bez vainas,
skaidrs es un grēka man nav –
10 ieganstus viņš atrod pret mani,
tur mani par naidnieku sev,
11 viņš manas kājas liek siekstā,
uzrauga visas manas takas! –
12 Nav tev taisnība! – atbildu tev,
jo par cilvēku lielāks ir Dievs!
13 Kāpēc tu cel pret viņu sūdzību?
Jo viņa runām viņš neatbild!
14 Ja vienu reizi runā Dievs
un otru reizi, bet tie nepamana –
15 sapnī, nakts jausmās,
kad cilvēkiem uzkrīt ciets miegs,
kad snauda uznāk cisās,
16 tad viņš atdara tiem ausis,
pārmācīdams biedina tos,
17 cilvēku novērš no netaisnības,
no vīra lepnību atvaira,
18 no bedres dvēseli attur
un dzīvību no asmens!
19 Cits guļ ciešanu piemeklēts,
kaulu lauzējs nelaiž to,
20 tā dzīvībai maize derdz,
riebj dvēselei gards kumoss,
21 miesa dilst, ka vairs neredz,
un izspiežas kauli, kas bija apslēpti.
22 Dvēsele tam pošas uz bedri
un dzīvība pie nāvētājiem.
23 Ja tam ir vēstnesis klāt,
ja vidutājs, viens starp tūkstošiem,
kas viņa taisnību var apliecināt,
24 kas žēlo viņu un saka:
neliec šim nokāpt bedrē,
man ir ķīla! –
25 Tad miesa šim uzplauks kā jaunībā,
šis atgriezīsies zaļoksnās dienās,
26 šis Dievu lūgs, viņš šo uzlūkos,
šis redzēs viņa vaigu un uzgavilēs,
šā taisnību viņš šim atdos!
27 Šis dziedās un cilvēku priekšā sacīs:
es grēkoju, taisnību sagrozīju,
bet man netika atdarīts!
28 Manu dvēseli viņš glābs no bedres,
un mana dzīvība redzēs gaismu! –
29 Redzi, ko visu dara Dievs
divreiz cilvēkam un vēl trīs reizes,
30 lai šā dvēseli atņemtu bedrei,
apgaismotu ar dzīvības gaismu!
31 Uzklausi, Ījab, sadzirdi mani,
paklusē, nu runāšu es!
32 Ja tev ir vārdi, atspēko mani –
runā! – man prieks attaisnot tevi!
33 Bet, ja ne, tad tu klausies manī,
klusē, es mācīšu gudrību tev!”
