Par gudrību un atziņu
1 Ir vietas, kur sudrabu rod,
kur zeltu tīra no sārņiem,
2 dzelzi no pīšļiem rok
un iežus pārkausē varā.
3 Cilvēks tumsai robežas sprauž,
izlodā malu malas,
iežus, kas tumsībā un nāves ēnā,
4 raktuves lauž, kur ļaužu nav,
kur nav minusi kāja, –
šūpojas virvēs, kur neviena nav!
5 Zeme, no kuras maize nāk,
apakšā ugunīs mutuļo,
6 zemes akmeņos safīri gul,
zelta smiltis ir tur.
7 Ērglis nezina taku turp,
nemana tos vanaga acs,
8 nemīņā tos lepnības dēli ,
nestaigā pār tiem lauva.
9 Pie krama liek cilvēks roku
un izceļ ar saknēm kalnus,
10 klintīs tas gultnes izcērt,
visus dārgumus redz tā acs.
11 Straumes nosien, lai neasaro,
apslēpto iznes gaismā!
12 Bet gudrība – kur to rast?
Un saprašana – kur tā mīt?
13 Nezin cilvēks ceļu pie tās,
nevar to rast dzīvo zemē.
14 Dzīle saka: manī tās nav!
Un dzelme saka: nav pie manis!
15 Nevar to atsvērt tīrā zeltā,
sudrabā nevar atmērīt,
16 par Ofīra kalumiem to nedabūt,
nedz dārgiem oniksiem un safīriem,
17 nestāv tai līdzās ne zelts, ne stikls,
nevar to iemīt pret zelta trauku.
18 Koraļļi, kristāls – kas piemin tos? –
par pērlēm gudrība vērtīgāka!
19 Nestāv tai līdzās pat Kūšas topāzi,
pat tīrā zeltā nevar to vērtēt!
20 Gudrība – no kurienes tā,
un saprašana – kur tā mīt?
21 Tā noslēpta visu dzīvo acīm,
no debesu putniem noglabāta.
22 Bezdibenis un nāve saka:
tik dzirdējuši esam par to!
23 Dievs saprot ceļu pie tās,
viņš vien zina tās vietu,
24 jo viņš līdz zemes malai redz,
skata visu, kas apakš debess!
25 Kad viņš vējam piešķīra svaru
un ūdenim nolika mēru,
26 kad viņš lietum likumu lēma
un ceļu pērkona dārdiem,
27 tad viņš skatīja to un pasludināja,
iedibināja to un pārbaudīja
28 un sacīja cilvēkam:
redzi, bijāt Kungu ir gudrība,
un vairīties ļauna ir saprašana!”
