Ījabs saglabā godīgumu
1 Ījabs turpināja savu runu, sacīdams:
2 “Dzīvs Dievs! Viņš man atņēmis tiesu!
Visuvarenais man dvēseli sarūgtinājis!
3 Kamēr vēl manī ir dvaša
un Dieva elpa man nāsīs,
4 manas lūpas nerunās melus un mana mēle nesacīs viltu.
5 Nemūžam neatzīšu, ka jums taisnība!
Kamēr dzīvs, savu krietnumu nenoliegšu,
6 pie savas taisnības turēšos,
neatlaidīšos, nenopelšu nevienu savu dienu!
7 Lai manam naidniekam ir kā ļaundarim
un manam pretiniekam kā netaisnajam!
8 Ko vēl bezgodis cer? Viņu nocirtīs!
Izraus viņam dvēseli Dievs!
9 Vai viņa kliedzienu Dievs izdzirdēs,
kad pār viņu nāks posts?
10 Vai tas par Visuvareno priecāsies,
piesauks Dievu ik reizi.
11 Mācīšu jums, kas Dievam rokā,
kas Visuvarenajam ir, neslēpšu jums.
12 Redzi, jūs paši redzējāt –
ko tad vēl niekus melšat!
13 Tādu daļu Dievs ļaundarim dod,
tādu varmākas no Visuvarenā manto:
14 ja tam daudz dēlu, zobens tos kaus,
un viņa atvasēm nepietiks maizes!
15 Kas tam paglābsies, tos nāve apraks,
un atraitnes viņu neapraudās.
16 Lai tas kā pīšļus sudrabu krauj
un kā dubļus apģērbu krāj,
17 ko tas iekrāj, to taisnais ģērbs,
un tā sudrabu šķīstais dalīs.
18 Kā kode tas sev namu dara,
kā sargs savu būdu slej,
19 bagāts apguļas, bet tāds nepaliek:
atdara acis – un vairs nekā!
20 Kā ūdeņi pār to šaušalas nāk,
naktī to viesulis aizrauj,
21 saķer to austrenis – un prom,
aizpūš no viņa vietas,
22 uzklūp tam un nesaudzē,
kaut bēgtin tas bēg no viņa!
23 Citi tam plaukšķina nopakaļ
un izsvilpj no viņa vietas.
