Ījabs: es zinu, mans Pestītājs ir dzīvs
1 Ījabs atbildēja, sacīdams:
2 “Cik ilgi vēl mocīsiet mani
un satrieksiet mani vārdiem?
3 Jau desmit reižu mani nopeļat!
Nav jums kauna mani vajāt!
4 Pat ja tiešām maldījies es,
mani maldi paliek ar mani!
5 Vai patiešām pret mani lielīsieties,
manu pazemojumu pašam pārmezdami?
6 Ziniet, ka Dievs man darījis pāri,
savu tīklu man uzmetis.
7 Par pārestību kliedzu, bet atbildes nav,
saucu, bet nav tiesas!
8 Ceļš man aizmūrēts, netikt nekur,
manās takās viņš nolicis tumsu,
9 manu godību noģērbis man,
noņēmis kroni no galvas,
10 no visām pusēm viņš mani grauj,
manu cerību izrauj kā koku.
11 Iededzies dusmās viņš pret mani,
nolicis mani par pretinieku sev,
12 kopā nāk viņa karapulki,
taisa ceļu pie manis, lenc manu telti!
13 Manus brāļus no manis viņš šķir,
un mani paziņas izliekas sveši,
14 prom nu tuvinieki un pazīstamie,
aizmirsuši mani
15 nama ļaudis,
un manas kalpones tur mani par svešu,
kā pieklīdenis izliekos viņām.
16 Saucu vergu, bet viņš neatbild,
lūgtin man jālūdzas šo!
17 Mana dvaša riebj manai sievai,
derdzos pat miesīgiem brāļiem!
18 Pat puišeļi nievā mani –
pieceļos, bet runā viņi!
19 Nicina mani pat tuvākie draugi,
tas, kuru mīlēju, vēršas pret mani!
20 Pie ādas un miesas man līp kauli,
tik smaganas mutē palikušas!
21 Žēlojiet, draugi, žēlojiet mani,
jo Dieva roka skārusi mani!
22 Ko vajājat mani tāpat kā Dievs?
Nav vēl jums sāta no manas miesas?
23 Kaut tiktu pierakstīti mani vārdi,
kaut tiktu tie grāmatā ierakstīti,
24 ar dzelzs cirtni un svinu
kaut tiktu uz mūžiem iekalti klintī!
25 Es zinu, mans Glābējs dzīvs
un galā nostāsies pāri pīšļiem,
26 kad man nebūs vairs ādas šīs –
tomēr miesā es skatīšu Dievu !
27 Es viņu skatīšu pats,
manas acis redzēs, ne citas!
Nieres man tirpst!
28 Jo jūs sakāt: kā vajāsim šo? –
Atrodiet ieganstu pret mani!
29 Bīstieties paši zobena asmens,
jo dusmība ir soda zobens –
lai jūs zinātu, ka pastāv tiesa!”
