Ījabs: man riebj mana dzīve
1 Manai dvēselei apriebies dzīvot!
Nu ļaušu vaļu žēlabām!
Runāšu dvēseles rūgtumā!
2 Sacīšu Dievam: nevaino mani!
Teic man – par ko tu mani apsūdzi?!
3 Vai tev labi, kad pāri dari,
kad atmet pats savu roku darbu,
bet ļaundaru padomam liec mirdzēt?
4 Vai tev ir miesas acis?
Vai tu raugies tāpat kā cilvēks?
5 Vai tavas dienas kā cilvēka dienas?
Vai tavi gadi kā vīra gadi?
6 Ko tu meklē manas vainas,
pēc mana grēka kādēļ tu lūko,
7 kaut zini, ka nedzenu negantību?
Nav neviena, kas glābtu no tevis!
8 Tavas rokas greba un darīja mani
no visām pusēm! – Nu tu mani aprij!
9 Atceries, mālā tu veidoji mani,
nu tu pīšļos vērt mani atpakaļ!
10 Vai kā pienu tu mani nelēji?
Vai kā sieru tu nesēji mani?
11 Ādā un miesā tu ieģērbi mani,
kauliem un dzīslām saaudi mani,
12 dzīvību un žēlastību devi tu man,
tavs skatiens sargāja manu garu.
13 Un, redzi, ko tu slēpi savā sirdī!
Zinu, kas tev prātā!
14 Tik nogrēkošos – tu jau pamani,
manu vainu tu man neatlaid!
15 Tikko noziegšos – vai man! –
pat ja es taisns – necelšu galvu,
atēdies negoda, atskatījies posta!
16 Tik atgūšos – kā lauva tu mani lenc,
ik brīdi tu rādi, cik dižs tu pār mani,
17 no jauna tu liecības cel pret mani,
vairo savas dusmas pret mani,
jaunus pulkus pret mani!
18 Kam vedi no mātes miesām mani?
Būtu es iznīcis, neredzētu acs mani –
19 it kā manis nebūtu bijis,
no mātes klēpja – un tūliņ kapā!
20 Vai nav īss mans mūžs,
mities no manis,
atstājies, lai drusku atspirgstu,
21 pirms es eju – un neatgriežos –
uz tumsas un nāves ēnas zemi,
22 zemi, kas kā dziļa tumsa,
kur nāves ēna un maldīšanās,
kur pat gaisma kā tumsa!”
