Piecu tūkstošu paēdināšana
(Mt 14:13–21Mk 6:30–44Lk 9:10–17)1 Pēc tam Jēzus devās pāri Galilejas jeb Tibērijas jūrai. 2 Viņam sekoja liels ļaužu pūlis, jo tie redzēja zīmes, ko viņš darīja slimajiem. 3 Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur ar saviem mācekļiem apsēdās. 4 Pasha, jūdu svētki, bija tuvu. 5 Jēzus pacēla acis un, ieraudzījis, ka liels ļaužu pūlis nāk pie viņa, sacīja Filipam: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” 6 Viņš tā teica, to pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko darīs. 7 Filips viņam atbildēja: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” 8 Viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam sacīja: 9 “Šeit ir kāds zēns, kuram ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas gan tas ir – tik daudziem?” 10 Jēzus sacīja: “Lieciet ļaudīm apsēsties.” Tajā vietā bija daudz zāles; un tie apsēdās – skaitā ap pieci tūkstoši vīru. 11 Tad Jēzus paņēma maizes un, pateicies Dievam, izdalīja mācekļiem, bet mācekļi – tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm – cik kurš gribēja. 12 Kad tie bija papilnam paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Salasiet pāri palikušo maizi, lai nekas nepazustu.” 13 Tie salasīja un piepildīja divpadsmit grozus ar maizes gabaliem, kas paēdušajiem bija palikušas pāri no piecām miežu maizēm. 14 Tad nu ļaudis, redzēdami šo zīmi, ko viņš darīja, sacīja: “Šis patiesi ir pravietis, kam jānāk pasaulē.” 15 Bet Jēzus, nomanīdams, ka tie grasās nākt un viņu satvert ar varu, lai celtu par ķēniņu, devās atkal viens pats uz kalnu.
Jēzus staigā pa jūras virsu
(Mt 14:22–27Mk 6:45–52)16 Kad iestājās vakars, viņa mācekļi nogāja pie jūras 17 un, iekāpuši laivā, devās pāri jūrai uz Kapernaumu. Bija jau kļuvis tumšs, bet Jēzus vēl nebija pie tiem atnācis. 18 Stipram vējam pūšot, jūrā sacēlās viļņi. 19 Aizīrušies divdesmit piecus vai trīsdesmit stadijus , mācekļi redzēja Jēzu pa jūras virsu staigājam un tuvojamies laivai, un viņi izbijās. 20 Bet viņš tiem teica: “Es tas esmu, nebīstieties!” 21 Tie gribēja viņu uzņemt laivā, un laiva jau tūdaļ bija pie krasta, kurp tie devās.
Dzīvības maize
22 Otrā dienā ļaužu pūlis, kas stāvēja viņpus jūras, redzēja, ka tajā vietā nevienas citas laivas nebija kā tikai viena un ka Jēzus nebija tajā iekāpis kopā ar mācekļiem, bet mācekļi bija devušies prom vieni paši. 23 Un no Tibērijas nāca citas laivas tuvu vietai, kur viņi bija ēduši maizi pēc tam, kad Kungs bija pateicies Dievam. 24 Kad nu ļaudis redzēja, ka ne Jēzus, ne viņa mācekļu tur nav, viņi iekāpa laivās un devās uz Kapernaumu, meklēdami Jēzu. 25 Atraduši viņu otrā krastā, tie jautāja: “Rabi, pa kuru laiku tu šeit atnāci?” 26 Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ne tādēļ jūs meklējat mani, ka redzējāt zīmes, bet tādēļ, ka jūs esat no tām maizēm ēduši un paēduši. 27 Strādājiet nevis iznīkstošās barības dēļ, bet tās barības dēļ, kas paliek mūžīgajai dzīvībai, ko jums dos Cilvēka Dēls, jo viņu ir apzīmogojis Tēvs – Dievs.” 28 Tad tie viņam sacīja: “Ko lai mēs darām, lai strādātu Dieva darbus?” 29 Jēzus tiem atbildēja: “Dieva darbs ir tas, ka jūs ticat uz to, ko viņš ir sūtījis.” 30 Tad tie viņam sacīja: “Kādu tad tu rādi zīmi, lai mēs redzam un tev ticam? Kādu darbu tu dari? 31 Mūsu tēvi ir mannu ēduši tuksnesī, kā rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm. ” 32 Tad Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod patieso debesu maizi, 33 jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.” 34 Tad tie sacīja viņam: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” 35 Jēzus tiem sacīja: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam. 36 Es jums sacīju, ka jūs gan esat mani redzējuši, tomēr neticat. 37 Visi, ko Tēvs man dod, nāk pie manis, un nevienu, kas pie manis nāk, es nekad nedzīšu prom, 38 jo es neesmu no debesīm nācis, lai darītu savu gribu, bet tā gribu, kas mani ir sūtījis. 39 Mana sūtītāja griba ir, lai neko no tā, ko viņš man ir devis, es nepazaudētu, bet augšāmceltu pastarā dienā. 40 Mana Tēva griba ir, lai ikvienam, kas skata Dēlu un tic viņam, būtu mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā.” 41 Bet jūdi sāka kurnēt par viņu, jo viņš bija teicis: es esmu maize, kas nākusi no debesīm. 42 Un viņi sacīja: “Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad viņš saka: es esmu nācis no debesīm?” 43 Jēzus viņiem atbildēja: “Nekurniet savā starpā! 44 Neviens nevar nākt pie manis, ja Tēvs, kas mani sūtījis, to nevelk, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. 45 Praviešos ir rakstīts: un visi būs Dieva mācīti. – Ikviens, kas ir no Tēva dzirdējis un mācījies, nāk pie manis. 46 Ne tā, ka Tēvu kāds būtu redzējis. Vien tas, kas ir no Dieva, tas ir redzējis Tēvu. 47 Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. 48 ES ESMU dzīvības maize. 49 Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī un ir miruši. 50 Maize, kas nākusi no debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst. 51 Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” 52 Tad jūdi sāka savā starpā strīdēties: “Kā viņš var dot mums ēst savu miesu?” 53 Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. 54 Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. 55 Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. 56 Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. 57 Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos. 58 Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, nevis tāda, kādu ēduši jūsu tēvi un nomiruši. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.” 59 To viņš sacīja Kapernaumā, mācīdams sinagogā.
Mūžīgās dzīvības vārdi
60 Daudzi viņa mācekļi, to dzirdēdami, sacīja: “Šie vārdi ir pārāk smagi. Kas tajos var klausīties?” 61 Jēzus, zinādams, kādēļ viņa mācekļi kurn, sacīja viņiem: “Vai tas jums ir par apgrēcību? 62 Bet, ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzkāpjam tur, kur viņš bija iepriekš, ko tad? 63 Gars dara dzīvu, miesa nelīdz nenieka. Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība. 64 Bet ir kādi starp jums, kas netic.” Jēzus jau no iesākuma zināja, kuri ir tie, kas netic, un kurš ir tas, kas viņu nodos. 65 Viņš teica: “Tādēļ es esmu jums sacījis, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav dots no Tēva.” 66 No tā brīža daudzi viņa mācekļi novērsās un vairs negāja ar viņu. 67 Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai jūs arī gribat aiziet?” 68 Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, 69 un mēs ticam un esam atzinuši, ka tu esi Dieva Svētais.” 70 Jēzus tiem atbildēja: “Vai es neesmu jūs divpadsmit izredzējis? Bet viens no jums ir velns.” 71 To viņš sacīja par Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu, jo Jūda, viens no tiem divpadsmit būdams, bija tas, kurš viņu nodos.
VI.
Maizes pavairōšonas breinums.
1 Pēc tam Jezus pōrbrauce uz ūtrū Galilejas jyuras krostu, tys ir Tiberijas. 2 Jam pakaļ gōja lels ļaužu pulks, jo jī beja redzējuši tūs breinumus, kurus Jys pi slymajim padareja. 3 Te Jezus uzkōpe kolnā un kūpā ar sovim mōceklim nūsāda. 4 Tyvōjōs jūdu svātki — Leldine.
5 Jezus, pacēlis acis un īraudzejis klōt ejam ļūti lelu ļaužu pulku, saceja Filipam: Kur mes nūpērksim maizi, lai jūs pabarōtu. 6 Bet tū Jys saceja tik tōdēļ, lai jū pōrbaudeitu; Jys pats gon zynōja, kū Jys padareis. 7 Filips Jam atbiļdēja: Par divi simti denaru maizes napītiks, lai ikvīns kaut drusku sajimtu. 8 Vīns Jō mōceklis Seimaņa Pītera brōļs Andrivs saceja: 9 Šite gon ir vīns jaunēklis, kam ir pīci mīžu maizes kukuļi un divi zivis; bet kas tys ir dēļ taida daudzuma?
10 Tad Jezus saceja: Licit ļaudim nūsēst. Tamā vītā beja daudz zōles. Tai tad veirīši, skaitā ap pīcom tyukstūšom, nūsāda. 11 Jezus pajēme tūs maizes kukuļus un, nūskaitejis pateikšonas lyugšonu, izdaleja tim, kas beja nūsāduši; tai pat ari zivis, cik vīn kas gribēja. 12 Kad jī jau beja paāduši, Jys saceja sovim mōceklim: Salosit pōrpalykušūs gabaleņus, lai nikas napazyud. 13 Ti salaseja nu pīcim maizes kukulim divpadsmit peitnīku druponu, kas ādōjim beja pōri palykušas.
14 Ļaudis, radzādami breinumu, kū Jezus beja padarejis, saceja: Patīši, šytys ir tys Pravīts, kam beja uz pasauli jōatīt.
15 Bet Jezus, pamanejis, ka jī grib Jū sakert un īceļt par kēneņu, aizgōja vīns pats uz kolna.
K. Jezus īt pa jyuru.
16 Vokoram īstōjūt, mōcekli atgōja uz jyuru, 17 īkōpe laivā un laidēs braukt pōri par jyuru uz Kafarnaumu. Jau sōce timst timseņš, bet Jezus vys vēļ pi jim nabeja atgōjis; 18 bet stypra vēja dēļ jyura sōce cylōtīs. 19 Un kad jī beja nūbraukuši divdesmit pīcas leidz trejsdesmit stadiju, īraudzeja Jezu, ejūšu pa jyuras vērsu un tyvojūšūs klōtu pi laivas. Jūs pōrjēme baile. 20 Bet Jys tim saceja: Es asmu, nasabeistit. 21 Jī tad ar prīcu pajēme Jū laivā, un laiva tyuleņ nūstōja pi krosta, uz kurū jī brauce.
Jezus apsūla īstateit Vyssvātōkū Sakramentu.
22 Nōkušā reitā, ļaudis, kas palyka uz ūtrō krosta, pamaneja, ka tur cytas laivas nabeja, kai tik vīna un ka Jezus reizē ar mōceklim tamā laivā naīkōpe, ka mōcekli aizbrauce vīni poši. 23 Tam breižam nu Tiberijas atgōja cytas laivas un apstōja natōļ nu tōs vītas, kur Kungs skaiteja pateikšonas lyugšonu, un jī ēde maizi. 24 Ļaudis radzādami, ka tur vairs navā ni Jezus, ni mōcekļu, sasāda laivōs un aizbrauce Jezus meklēt uz Kafarnaumu. 25 Atroduši Jū uz ūtrō krosta, Jam saceja: Mōceitōj, kod Tu uz šenīni atgōji?
26 Jezus tim atbyldādams saceja: Patīši, patīši, Es jums soku: jyus Manis meklejat na tōdēļ, ka breinumus redzējot, bet tōdēļ, ka ēdet maizi un pasaseitynōjot. 27 Nasadzenit pēc ēdīņa, kurs izneikst, bet dzenitēs pēc ēdīņa, kurs pastōv myužeigai dzeivei, kuru jums dūs Cylvāka Dāls. Tū tadei Dīvs Tāvs aplīcynōja. 28 Tad jī Jam saceja: Kas mums jōdora, lai izpiļdeitu Dīva dorbus? 29 Jezus tim atbyldādams saceja: Tys ir Dīva dorbs, ka jyus tycātu Tam, kuru Jys ir syutejis. 30 Tad jī Jam saceja: Kaidu zeimi Tu padareisi, ka radzādami Tev tycātu? Kaidu padareisi dorbu? 31 Myusu tāvi tuksnesī ēde mannu; tadei ir raksteits: Jim bareibai deve nu dabasim maizi.
32 Jezus tim atbiļdēja: Patīši, patīši, Es jums soku: na Moizešs jums nu dabasim maizi deve, bet muns Tāvs dūd jums nu dabasim eistū maizi. 33 Tadei Dīva maize nūsalaiž nu dabasim un dūd pasauļam dzeivi. 34 Tad jī īsasauce: Kungs, dūd mums vīnmār tū maizi.
35 Jezus tim atbiļdēja: Es asmu dzeives maize; kas atīt pi Manis, tys boda nacīss; kas Maņ tic, tys nikod naslōps. 36 Bet Es jums saceju, jyus gon Mani redzējot, bet Maņ naticit. 37 Ikvīns, kū Tāvs Maņ dūd, atīt uz Mani, un kas uz Mani atīt, tō Es nūst naatstumšu. 38 Es tadei nu dabasim atgōju na tōdēļ, lai dareitu Munu, bet gon lai piļdeitu Tō vaļu, kas Mani syuteja. 39 Un Tō, kas Mani syuteja, vaļa ir nōkūša: Lai Es nikō nu tō, kū Maņ īdeve, napazaudātu, bet gon lai postora dīnā pīcaltu. 40 Muna Tāva vaļa ir taida: Ikvīnam, kas redz Dālu un Jam tic, byus dzeiveiba, un Es jū postora dīnā pīceļšu.
41 Te jūdi sōce kūrnēt, kam Jys teice: Es asmu maize, kas nu dabasim ir nūkōpuse. 42 Un jī saceja: Vai tad tys navā Jezupa Dāls Jezus? Vai tad mes napazeistam Jō tāva un Jō mōtes? Kai tad Jys var saceit: Es asmu nu dabasim nūkōpis?
43 Jezus tim atbyldādams saceja: Nakūrnit sovstarpeigi. 44 Nivīns navar pi Manis atīt, jo Tāvs, kas Mani syuteja, tō naviļks; un Es tū izmūdynōšu postora dīnā. 45 Pi pravīšim stōv raksteits: Visi byus par Dīva mōceklim. Ikvīns, kas Tāva klausa un ļaun sevi mōceit, atīt uz Mani. 46 Tys nazeimoj, ka Tāvu kas byutu redzējis, jo tikai tys redzēja Tāvu, kas nu Tāva paīt. 47 Patīši, patīši, Es jums soku: Kas (Maņ) tic, tam ir myužeiga dzeive.
48 Es asmu dzeives maize. 49 Jyusu tāvi tuksnesī ēde mannu un nūmyra. 50 Bet šitei ir maize, kas nu dabasim nūīt, lai nivīns, kas jū ād, namērtu. 51 Es asmu tei dzeivō maize, kas nu dabasim nūkōpe. Kas šytū maizi ād, tys dzeivōs myužam. Bet maize, kuru Es dūšu, ir Muna mīsa dēļ pasauļa dzeives.
52 Jūdi sōce sovstarpeji streidētīs saceidami: Kai tad šytys var sovu Mīsu dūt mums par bareibu?
K. Jezus mīsa — bareiba un asnis — dzērīņs.
53 Jezus tim atbiļdēja: Patīši, patīši, Es jums soku: Jo jyus Cylvāka Dāla mīsas naēssit un Jō ašņa nadzersit, tad jums pošim sevī dzeives nabyus. 54 Kas ād Munu mīsu un dzer Munu asni, tam ir myužeigō dzeive, un Es jū pīceļšu postora dīnā. 55 Muna mīsa tadei ir patīsa bareiba, un Muns asnis ir patīss dzērīņs. 56 Kas ād Munu mīsu un dzer Munu asni, tys Manī mōjoj, un Es jymā. 57 Kai Mani syuteja dzeivais Tāvs, un Es caur Tāvu dzeivoju, tai ari tys, kas Mani ād, caur Mani dzeivōs. 58 Maize, kas nu dabasim ir nūkōpuse, navā taida, kai tei, kuru jyusu tāvi ēde un nūmyra. Kas šytū maizi ād, tys dzeivōs myužam.
59 Šytūs vōrdus Jezus saceja tūlaik, kad mōceja Kafarnauma synagogā.
60 Daudzejī Jō mōcekli, kas Jō klausejōs, saceja: Šytei runa ir cīta. Kas Jōs var klauseitīs?
61 Jezus zynōdams, ka Jō mōcekli par tū kūrnēja, jim saceja: Vai tad šytys jyusus atbaida? 62 Bet kad īraudzeisit Cylvāka Dālu izkōpam tur, kur agrōk beja?
63 Gors ir tys, kas padora dzeivu, mīsa naleidz nikō. Tī vōrdi, kurus Es jums saceju, ir gors un dzeive. 64 Bet jyusu vydā ir daži, kas natic. Jezus pošā sōkumā zynōja, kas natic un kas byus Jō nūdevējs. 65 Jys saceja tōļōk: Šytū Es jums saceju tōpēc, ka nivīns navar uz Mani atīt, jo jam tō nabyus devis Tāvs.
66 Nu šytō laika daudzejī mōcekli atsastōja nu Jō un vairs Jam pakaļ nagōja. 67 Tad Jezus vaicōja nu tim divpadsmit: Vai tad ari jyus gribit īt prūjom? 68 Seimaņs Pīters Jam atbiļdēja: Kungs, uz kū lai mes ejam? Tev tadei ir myužeigōs dzeives vōrdi. 69 Mes tycam un atzeistam, ka Tu esi Dīva Svātais. 70 Jezus jam atbiļdēja: Vai tad Es jyusu divpadsmit naizvēlēju? Un tūmār vīns nu jums ir satans! 71 Jys dūmōja par Seimaņa Iskariotas dālu Judasu; tys, lai gon pīdarēja pi tim divpadsmit, tūmār jys beja tys, kas Jū nūdūs.
