Pie Tibērijas jūras
1 Pēc tam Jēzus atkal parādījās saviem mācekļiem pie Tibērijas jūras. Redzi, viņš parādījās, 2 kad vienkopus bija Sīmanis Pēteris, Toms, saukts Dvīnis, Natanaēls no Galilejas Kānas, Zebedeja dēli un vēl divi citi viņa mācekļi. 3 Sīmanis Pēteris viņiem sacīja: “Es eju zvejot.” Tie viņam sacīja: “Mēs arī iesim ar tevi!” Viņi aizgāja un sakāpa laivā, bet tajā naktī neko nenoķēra. 4 Kad bija jau rīts, Jēzus stāvēja krastā, bet mācekļi nezināja, ka tas ir Jēzus. 5 Tad Jēzus viņiem sauca: “Bērni, vai jums ir kas ēdams?” Tie viņam atbildēja: “Nē!” 6 Viņš tiem sacīja: “Metiet tīklu laivas labajā pusē, tad atradīsiet!” Tad tie iemeta tīklu un zivju daudzuma dēļ nespēja to vairs pavilkt. 7 Māceklis, ko Jēzus mīlēja, Pēterim sacīja: “Tas ir Kungs!” Sīmanis Pēteris, izdzirdējis, ka tas ir Kungs, apvilka virsdrēbes, jo viņš bija kails, un iemetās jūrā. 8 Bet citi mācekļi tuvojās ar laivu, vilkdami tīklu ar zivīm, jo tie nebija tālu no krasta – kādas divsimt olektis. 9 Izkāpuši krastā, viņi redzēja ogles kvēlojam un zivis uz tām un maizi. 10 Jēzus viņiem sacīja: “Nesiet no tām zivīm, ko tagad esat saķēruši!” 11 Tad Sīmanis Pēteris aizgāja un izvilka krastā tīklu, pilnu ar lielām zivīm, skaitā simt piecdesmit trīs. Bet tīkls nebija saplīsis, kaut arī zivju bija tik daudz. 12 Jēzus viņiem sacīja: “Nāciet uz rīta maltīti!” Un neviens māceklis neiedrošinājās viņam jautāt: “Kas tu esi?” Jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. 13 Tad Jēzus nāca, ņēma maizi un deva viņiem un tāpat arī zivis. 14 Tā bija jau trešā reize, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās no mirušajiem parādījās saviem mācekļiem.
Jēzus un Pētera saruna
15 Kad viņi bija pabrokastojuši, Jēzus Sīmanim Pēterim jautāja: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani vairāk nekā šie?” Tas viņam atbildēja: “Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manus jērus!” 16 Jēzus tam jautāja vēl otrreiz: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani?” Tas viņam atbildēja: “Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manas avis!” 17 Trešo reizi Jēzus tam jautāja: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?” Pēteris noskuma, ka viņš tam trešo reizi jautāja: vai tu mani mīli? – un viņam sacīja: “Kungs, tu zini visu, tu zini, ka es tevi mīlu.” Jēzus tam sacīja: “Gani manas avis! 18 Patiesi, patiesi es tev saku: kad tu biji jauns, tu apjozies un gāji, kur gribēji; bet, kad tu kļūsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs, kur tu negribi.” 19 To viņš sacīja, norādīdams uz to, kādā nāvē Pēteris pagodinās Dievu. Pēc tam Jēzus viņam sacīja: “Seko man!”
Par mācekli, ko Jēzus mīlēja
20 Pēteris apgriezies ierauga sekojam mācekli, ko Jēzus mīlēja un kas tajā mielastā, noliecies pie viņa krūts, bija jautājis: “Kurš tas ir, kas tevi nodos?” 21 Viņu redzēdams, Pēteris Jēzum jautāja: “Kungs, bet kā ar šo?” 22 Jēzus viņam sacīja: “Ja es gribu, lai viņš paliek, kamēr es nāku, kas tev par to? Tu seko man!” 23 Tā brāļu vidū izplatījās runas, ka šis māceklis nemirs. Jēzus viņam nebija teicis, ka viņš nemirs, bet gan: ja es gribu, lai viņš paliek, kamēr es nāku, kas tev par to?
Evaņģēlija liecības patiesība
24 Šis māceklis ir tas, kurš par visu šo liecina un ir uzrakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa. 25 Ir vēl arī daudz cita, ko Jēzus ir darījis, un, ja to visu pēc kārtas uzrakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.
XXI.
1 Vēļōk otkon Jezus pasarōdeja sovim mōceklim uz Tyberijas jyuras krosta nōkūšā veidā: 2 Seimaņs Pīters, Tomass, sauktais Dydymass, Natanieļs nu Galilejas Kana, Zebedeja dāli un vēļ divi Jō mōcekli beja sasalasejuši kūpā. 3 Seimaņs Pīters jim saceja: Es īšu zyvu zvejōtu. Jī atbiļdēja: Ari mes īsim tev leidza.
Jī aizgōja un sasāda laivā, bet tanī naktī nikō nanūgiva.
4 Atejūt reitam, uz krosta stōvēja Jezus. Bet mōcekli napazyna, ka tys ir Jezus. 5 Tad Jezus jūs vaicōja: Bārni, vai jums ir kū ēst? Tī Jam atbiļdēja: Nē. 6 Jys tim saceja: Īmetit teiklu pa lobajai laivas pusei un atrassit. Jī īmete, — un, zyvu daudzuma dēļ, vairs navarēja izviļkt.
7 Tad tys mōceklis, kuru Jezus mīļōja, Pīteram saceja: Šytys ir Kungs. Kai tik Seimaņs Pīters izdzērda, ka Kungs ir, nūmete nu sevis vērsdrēbes, jo jys beja vīgli apsaviļcis, — un laides jyurā. 8 Citi mōcekli brauce pēc jō pakaļ ar laivu, vylkdami sev leidza teiklu ar zivim, jo jī nabeja tōli nu molas, apmāram divi simti ūlekšu.
9 Izkōpuši uz krosta, jī īraudzeja īkūrtu guni, salyktas zivis un maizi. 10 Jezus jim saceja: Atnesit zyvu, kuras tagad pīzvejōjot. 11 Seimaņs Pīters īkōpe laivā un izvylka krostā teiklu, pōrpiļdeitu ar symts pīcdesmit trejom lelom zivim. Lai gon tūs tik daudzi beja, tūmār teikls nasatryuka.
12 Tad Jezus jim saceja: Ejte āstu. Bet nivīns nu mōceklim naīsadrūšynōja nu Jō pavaicōt: Kas Tu esi, jo zynōja, ka Jys ir Kungs. 13 Jezus, pajēmis maizi, tyuleņ izdaleja jim, tai pat ari zivis.
14 Šitei beja jau trešō reize, kad Jezus, pīsacēlis nu myrūnim, pasarōdeja mōceklim.
K. Jezus īceļ Pīteri par Bazneicas vērsgonu.
15 Pēc ēsšonas Jezus Seimaņam Pīteram saceja: Seimaņ, Jōņa dāls, vai Tu Mani mīļoj vairōk par šitim? Jys atbiļdēja: Tai, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīļoju. Jys jam saceja: Goni munus jārus. 16 Jys otkon ūtrreiz vaicōja: Seimaņ, Jōņa dāls, vai tu Mani mīļoj? Jys atbiļdēja: Tai, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīļoju. Un Jys tam saceja: Goni munus jārus. 17 Jys vaicōja trešu reizi: Seimaņ, Jōņa dāls, vai tu Mani mīļoj? Tad Pīters palyka skumeigs, ka trešu reizi nu jō vaicoj: Vai tu Mani mīļoj? un Jam atbiļdēja: Kungs, Tu vysu zini, Tu ari zini, ka es Tevi mīļoju. Jezus jam saceja: Goni munas vuškas! 18 Patīši, patīši, Es tev soku: Koleidz tu vēļ beji jauns, tu pats sevi jūzi un gōji, kur tu gribēji, bet, kad tu paliksi vacs, tad izstīpsi sovas rūkas, un kas cyts tevi jūzs un vess tur, kur tu nagribi. 19 Ar šitim vōrdim Jys pasaceja, caur kaidu nōvi jam beja jōuzslavei Dīvs. Pēc tō Jys jam saceja: Ej Maņ pakaļ.
20 Pīters atsagrīzis īraudzeja, ka pēc jūs īt pakaļ ari tys mōceklis, kuru Jezus mīļōja, kurs vakareņu laikā pi Jō kryutim dusēja un vaicōja: Kungs, kurs ir tys, kas Tevi nūdūs. 21 Īraudzejis jū, Pīters nu Jezus vaicōja: Kas nūtiks ar šytū? 22 Jezus jam atbiļdēja: Jo Es grybātu, ka jys tai palyktu, koleidz atīšu, kas tev par tū? — Tu ej Maņ pakaļ.
23 Brōļu vydā tad izaplateja ziņa, ka tys mōceklis namēršūt. Bet Jezus jam nateice, ka jys namērs, bet tikai: Jo Es grybātu, ka jys tai palyktu, koleidz atīšu, kas tev par tū?
24 Šytys ir tys mōceklis, kurs par tom lītom līcynoj, un kurs jōs saraksteja, un mes zynom, ka jō līceiba ir patīseiga.
25 Vēļ daudzi cytu lītu Jezus padareja; bet es dūmoju, ka, jo kas grybātu jōs vysas smaļki apraksteit, pasauļs navarātu aptvert grōmotu, kuras vajadzātu pīraksteit. (Amen).
