Augstā priestera lūgšana
1 To pateicis, Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi, 2 lai, tāpat kā tu viņam devi varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. 3 Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis. 4 Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, novezdams galā darbu, ko tu man esi devis darīt. 5 Un tagad, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. 6 Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši. 7 Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu esi devis man, ir no tevis, 8 ka esmu viņiem devis vārdus, kurus tu devi man. Un viņi ir saņēmuši tos un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un viņi tic, ka tu mani esi sūtījis. 9 Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. 10 Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. 11 Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. 12 Kad es ar viņiem biju pasaulē, es sargāju tavā vārdā tos, ko tu man biji devis, es tos pasargāju, un neviens no viņiem nav pazudis kā vien pazušanas dēls – lai piepildītos Raksti. 13 Bet tagad es eju pie tevis, un šo visu es runāju pasaulē, lai viņiem būtu mans prieks, kas viņos piepildās. 14 Es viņiem esmu devis tavus vārdus, bet pasaule viņus ir ienīdusi, jo viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. 15 Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus sargātu no ļaunā. 16 Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. 17 Dari viņus svētus patiesībā – tavi vārdi ir patiesība. 18 Kā tu mani pasaulē sūtīji, arī es viņus pasaulē sūtīju. 19 Tagad es ziedoju sevi viņu dēļ, lai arī viņi kļūtu svēti patiesībā. 20 Es nelūdzu par viņiem vien, bet arī par tiem, kas tic uz mani caur viņu vārdiem, 21 lai visi būtu viens, itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos; lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis. 22 Un to godību, ko tu man esi devis, es esmu devis viņiem, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs esam viens. 23 Es viņos un tu manī, lai viņi ir pilnīgi vienībā, lai pasaule atzītu, ka tu esi sūtījis mani un esi viņus mīlējis, tāpat kā mani esi mīlējis. 24 Tēvs! Es gribu, lai tur, kur esmu es, ar mani būtu arī tie, ko tu man esi devis, lai tie redzētu manu godību, ko tu man esi devis, tādēļ ka jau pirms pasaules radīšanas tu mani esi mīlējis. 25 Taisnais Tēvs! Pasaule tevi nav pazinusi, bet es tevi esmu atzinis, un tie ir atzinuši, ka tu mani esi sūtījis. 26 Un es esmu darījis zināmu viņiem tavu vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar kuru tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.”
XVII.
K. Jezus Jaunō Īstōdejuma Prīsters.
1 Pēc šytūs vōrdu Jezus, pacēlis uz dabasim acis, saceja:
Tāvs, tei stuņde jau ir klōtu, uzslavej sovu Dālu, lai Tovs Dāls uzslaveitu Tevi. 2 Tu tadei īdevi Jam varu par ikvīnu mīsu, lai Jys ikvīnam, kuru Tu Jam esi devis, dūtu myužeigū dzeivi. 3 Bet myužeigō dzeive ir tei: pazeit Tevi, vīneigū eistū Dīvu, un Tū, kuru Tu syuteji, — Jezu Kristu. 4 Es Tevi uzslavēju vērs zemes, izpiļdeidams tū dorbu, kuru Tu Maņ izpiļdeit devi. 5 Tāvs, tagad uzslavej Mani pi sevis tamā gūdā, kurs Maņ pi Tevis beja pyrms, na kai pasauļs tyka.
6 Es pasludynōju ļaudim, kurus Maņ nu pasauļa devi, Tovu vōrdu. Jī beja Tovi, un Tu Maņ jūs devi, un jī globōja Tovu vōrdu. 7 Tagad jī zyna, ka vyss, kū Tu Maņ īdevi, nu Tevis ir. 8 Es tadei jim pasnēdžu vōrdus, kurus Tu Maņ īdevi, un jī tūs pījēme un eistyn atzyna, ka nu Tevis izgōju, un īticēja, ka Tu Mani syuteji.
K. Jezus lyudzās par mōceklim.
9 Es lyudzu par jim. Par pasauli Es nalyudzu, bet gon par tim, kurus Tu Maņ īdevi, jo jī ir Tovi. 10 Vyss tadei Muns pīdar Tev, un Tovs Maņ, un jimūs asmu uzslaveits. 11 Pasaulī Es vairs napalikšu, jo Es eju uz Tevi, bet jī paliks pasaulī.
Svātais Tāvs, sova vōrda dēļ pasorgoj tūs, kurus Maņ īdevi, ka jī byutu vīns, kai Mes. 12 Koleidz Es pi jim beju, Es tūs, kurus Maņ īdevi, Tovā vōrdā uzglobōju; Es jūs sorgōju, un nivīns nu jim navā pazudis, kai tikai pazusšonas dāls, ka izapiļdeitu Roksti. 13 Bet tagad Es eju uz Tevi; un šytū Es runoju pasaulī, lai Muna prīca jymūs byutu piļneiga. 14 Es jim pasnēdžu Tovu mōceibu, bet pasauļs jūs naīredz, jo jī nu šō pasauļa navā, kai ari Es nu šō pasauļa naasmu. 15 Es nalyudzu, ka Tu jūs nu šō pasauļa pajimtu, bet gon, lai jūs izsorgōtu nu ļauna. 16 Tī pi pasauļa napīdar, kai ari Es pi pasauļa napīdaru. 17 Uzupurej jūs patīseibai, Tovi vōrdi ir patīseiba. 18 Kai Tu Mani uz pasauli syuteji, tai Es jūs uz pasauli syutu. 19 Par jim Es uzupureju pats sevi, lai jī byutu patīseibā īsvēteiti.
K. Jezus lyudzās par visim ticeigajim.
20 Es lyudzu na tikai par jim, bet ari par tim, kas caur jūs vōrdu Maņ īticēs. 21 Lai ari jī visi ir vīns, kai Tu, Tāvs, Manī, un Es Tevī, lai ari jī ikš Mums ir vīns; lai pasauļs tycātu, ka Tu Mani esi syutejis. 22 Es jim devu tū gūdu, kuru Tu Maņ īdevi, lai jī byutu vīns, kai Mes vīns asam. 23 Es byušu jymūs, kai Tu Manī esi, lai jī byutu piļneigi vīns, lai pasauļs zynōtu, ka Tu Mani syuteji un jūs mīļoj, kai Mani nūmīļōji.
24 Tāvs, Es grybu, ka tī, kurus Tu Maņ devi, ar Mani byutu tur, kur Es asmu, lai jī radzātu munu gūdu, kuru Tu Maņ īdevi; Tu tadei Mani mīļoj agrōk, na kai pasauļs tyka.
25 Taisneigais Tāvs, pasauļs Tevis napazyna, bet Es Tevi pazynu, un ari šitī pazyna, ka Tu Mani syuteji. 26 Es jim sludynōju un sludynōšu Tovu vōrdu, lai tei mīlesteiba, ar kuru Tu Mani nūmīļōji, jymūs byutu, un Es — jymūs.
