Līdzība par ganu
1 “Patiesi, patiesi es jums saku: kas avju kūtī neieiet pa durvīm, bet kāpj iekšā pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. 2 Bet, kas ienāk pa durvīm, tas ir avju gans. 3 Tam durvju sargs atver, un avis dzird viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un tās izved. 4 Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. 5 Svešiniekam tās nesekos, bet bēgs no viņa, jo svešinieka balsi tās nepazīst.” 6 Jēzus stāstīja tiem šo līdzību, bet viņi nesaprata, kas tas bija, ko viņš tiem runāja.
Jēzus – labais gans
7 Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU durvis avīm. 8 Visi, kas nākuši pirms manis, ir zagļi un laupītāji, un avis nav viņus dzirdējušas. 9 ES ESMU durvis – kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs. 10 Zaglis citādi nemaz nenāk kā vien, lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm. 11 ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm. 12 Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg, – un vilks tās sakampj un izklīdina, 13 jo algādzim avis nerūp. 14 ES ESMU labais gans, un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani, 15 tāpat kā Tēvs mani pazīst un es pazīstu Tēvu un savu dzīvību atdodu par avīm. 16 Man ir vēl citas avis, kuras nav no šīs kūts, arī tās man jāatved, un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. 17 Tādēļ Tēvs mīl mani, ka es atdodu savu dzīvību par avīm, lai to atkal atgūtu. 18 Neviens to man neatņem, bet es to atdodu pats. Man ir vara to atdot, un man ir vara to atkal ņemt. Šo bausli es esmu saņēmis no sava Tēva.” 19 Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu vidū šo vārdu dēļ. 20 Daudzi no tiem runāja: “Viņš ir dēmonu apsēsts un trako. Ko jūs viņā klausāties?” 21 Bet citi runāja: “Šie nav apsēsta cilvēka vārdi. Vai dēmons var atvērt akliem acis?”
Jūdu neticība un naids pret Jēzu
22 Tad Jeruzālemē notika Tempļa atjaunošanas svētki. Bija ziema. 23 Jēzus pastaigājās templī, Sālamana kolonādē. 24 Jūdi viņu apstāja un jautāja: “Cik ilgi tu mūs turēsi neziņā? Ja tu esi Kristus, saki mums to atklāti!” 25 Jēzus viņiem atbildēja: “Es jums teicu, bet jūs neticat. Darbi, kurus es daru sava Tēva vārdā, tie liecina par mani. 26 Bet jūs neticat, jo jūs neesat no manām avīm. 27 Manas avis klausās manā balsī, es tās pazīstu, un viņas man seko. 28 Es tām dodu mūžīgo dzīvību, viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas. 29 Mans Tēvs, kas man tās devis, ir par visiem lielāks, un neviens tās nevar izraut no mana Tēva rokas. 30 Es un Tēvs, mēs esam viens.” 31 Jūdi atkal sanesa akmeņus, lai viņu nomētātu. 32 Jēzus viņiem teica: “Daudz labu darbu no sava Tēva es jums esmu rādījis. Tad kura darba dēļ jūs gribat mani nomētāt akmeņiem?” 33 Jūdi viņam atbildēja: “Mēs nomētāsim tevi akmeņiem nevis laba darba, bet Dieva zaimošanas dēļ, tādēļ ka tu, cilvēks būdams, dari sevi par Dievu.” 34 Jēzus viņiem teica: “Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: es sacīju: jūs esat dievi. – 35 Ja nu par dieviem sauca tos, uz kuriem Dieva vārds runājis, un Raksti nevar tikt atcelti, 36 vai tad tam, kuru Tēvs svētījis un sūtījis pasaulē, jūs teiksiet: tu zaimo! – tādēļ ka sacīju: es esmu Dieva Dēls! 37 Ja es nedaru sava Tēva darbus, neticiet man! 38 Bet, ja es daru un jūs neticat man, tad ticiet darbiem, lai jūs atzītu un ticētu, ka manī ir Tēvs un es – Tēvā.” 39 Tad tie atkal viņu mēģināja satvert, bet viņš tika no viņiem prom. 40 Viņš atkal devās pāri Jardānai uz to vietu, kur Jānis agrāk bija kristījis, un palika tur. 41 Un daudzi nāca pie viņa. Viņi runāja: “Jānis gan nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis sacīja par šo, ir patiess.” 42 Un daudzi tur sāka ticēt viņam.
X.
K. Jezus ir lobais gons.
1 Patīši, patīši, Es jums soku: Kas vušku klāvā naīīt pa durovom, bet kai cytaiž īsalauž, tys ir zaglis un laupeitōjs. 2 Bet kas īīt pa durovom, tys ir vušku gons. 3 Durovu sorgs tam atdora, un vuškas jō bolsa klausa. Jys sovas vuškas sauc pa vōrdam un vad jōs ōrā. 4 Kad jys vysas sovas izlaiž ōrā, tad īt jom pa prīšku, un vuškas tak jam pakaļ, jo pazeist jō bolsu. 5 Pēc sveša jōs naīt, bet gon bāg nu jō prūjom, jo napazeist svešinīka bolsa.
6 Jezus jim pastōsteja šytū pīleidzeibu, bet jī nasaprota, kū Jys ar tū jim teice.
7 Tad Jezus jim runōja tōļōk: Patīši, patīši, Es jums soku: Es asmu uz vuškom durovas. 8 Visi, kas pyrms Manis atgōja, ir zagli un laupeitōji, tōdēļ ari vuškas jūs naklauseja. 9 Es asmu durovas. Kas caur Mani īīt, tys byus izpesteits; jys īīs un izīs un ganeibas atrass. 10 Zaglis īt tikai zogtu, kautu un pūsteitu. Es atgōju, lai turātu dzeivi un turātu jū porpiļneibā.
11 Es asmu lobais gons. Lobais gons par sovom vuškom atdūd sovu dzeiveibu. 12 Bet olgōcs un tys, kas navā gons, un kam vuškas napīdar, īraudzejis tyvojūtīs vylku, pamat vuškas un aizbāg; vylks jōs plēš un izklaidoj. 13 Olgōcs aizbāg taišni tōdēļ, ka ir olgōcs, un jam vuškas naryup. 14 Es asmu lobais gons. Es sovejōs pazeistu, un munejōs pazeist Mani: 15 tai pat kai Mani pazeist Tāvs, un Es Tāvu pazeistu. Tōdēļ ari sovu dzeiveibu atdūdu par sovom vuškom. 16 Maņ ōrpusē ir vēļ cytas vuškas, kas nu šytō klāva navā. Ari tōs Maņ ir jōatvad, un tōs muna bolsa klauseis, un byus vīns vušku pulks un vīns gons. 17 Muns Tāvs Mani mīļoj tōdēļ, ka Es atdūdu sovu dzeiveibu, lai jū otkon sajimtu. 18 Nikas nu Manis jōs atjimt navar, bet Es jū breivprōteigi atdūdu. Maņ ir vara jū atdūt, un ir vara otkon atpakaļ pajimt. Taidu pīsacejumu Es sajēmu nu sova Tāva.
19 Šytōs runas dēļ, otkon izacēle storp jūdim nasaskaņa. 20 Daudzejī nu jim saceja: Šytys ir ļaunō gora apsāsts un bezprōteigs. Kōpēc Jō klausot? 21 Citi saceja: Ļaunō gora apsāsts tai narunoj. Vai tad ļaunais gors oklūs var padareit redzeigus?
K. Jezus mōca svētneicā.
22 Un nūtyka, ka Jeruzalemā svinēja svētneicas īsvēteišonas svātkus. Beja zīmas laiks. 23 Jezus svētneicā staigōja pa Salomona siņcem. 24 Jūdi apstōja ap Jū un vaicōja: Cik iļgi Tu myusus šaubōs atstōsi? Jo Tu esi Kristus, tad pasoki mums atklōti.
25 Jezus jim atbiļdēja: Es jums saceju, bet jyus naticit. Tī dorbi, kurus Es sova Tāva vōrdā doru, dūd līceibu par Mani. 26 Bet jyus naticit, jo napīdarit pi Munom vuškom. 27 Munas vuškas klausa Muna bolsa; Es jōs pazeistu, un jōs īt pēc Manis. 28 Es dūdu jom myužeigū dzeivi, un jōs naizgaiss myužam, un nu Munas rūkas jūs nikas naizraus. 29 Muns Tāvs, kurs Maņ jōs īdeve, ir vareigōks par vysu, un nu Muna Tāva rūkas jūs nikas navar izraut. 30 Es un Tāvs asam vīns.
31 Tad jūdi pakēre akmiņus, lai Jū nūmātōtu. 32 Jezus tim saceja: Daudz lobu dorbu ar sova Tāva varu asmu padarejis jyusu acīs. Kura tad dorba dēļ jyus Mani grybat ar akminim nūmātōt? 33 Jūdi Jam atbiļdēja: Na loba dorba dēļ mes Tevi grybam ar akminim nūmātōt, bet gon zaimōšonas dēļ un tōdēļ, ka Tu, byudams cylvāks, īskaiti sevi par Dīvu. 34 Jezus tim atbiļdēja: Vai tad jyusu lykumā nastōv raksteits: Es saceju: Jyus asat dīvi? 35 Jo tad tūs, uz kurim Dīva vōrds beja saceits, par dīvim nūsauce, bet Rokstu navar apšaubeit, 36 vai tad jyus Tam, kuru Dīvs pōrsvēteja un uz pasauli atsyuteja, varit pōrmest Dīva zaimōšonu, ka Es saceju: Es asmu Dīva Dāls? 37 Jo Es sova Tāva dorbu nadareitu, tad jyus varātu Maņ naticēt. 38 Bet jo Es tūs izdoru, un jyus Maņ nagribit ticēt, tad ticit dorbim, lai jyus arvīnu vairōk pōrsalīcynōtu, ka Tāvs ir Manī, un Es asmu Tāvā.
39 Tad jī otkon gribēja Jū sakert, bet Jys nu jūs rūkom izmuka.
40 Jys nūgōja otkon pōri par Jordanu uz tū vītu, kur sōkumā Jōņs kristeja, un tur apstōja. 41 Daudzejī gōja pi Jō un saceja: Jōņs gon nikaidu breinumdorbu nadareja, bet vyss izapylda, kū Jōņs par Jū ir sacejis. 42 Un tad daudzeji Jam tur īticēja.
