Tautas pretestība un neatgriezība
1 “Tajā laikā,” saka Kungs, “lai iznes no kapiem Jūdas ķēniņu kaulus, tās augstmaņu kaulus, priesteru kaulus, praviešu kaulus un Jeruzālemes iedzīvotāju kaulus. 2 Lai tos izkaisa zem saules un mēness un zem zvaigžņu pulkiem, ko tie mīlējuši, kam tie vergojuši, kam skrējuši pakaļ, pēc kā dzinušies un kam klanījušies, – lai tos nedz vāc, nedz aprok, lai tie ir par mēsliem uz zemes virsas! 3 Un tie, kas no šīs ļaunās dzimtas vēl būs atlikuši, labāk vēlēsies nāvi, ne dzīvi – visi, kas vēl būs atlikuši tais vietās, kur es tos sadzinu, saka Pulku Kungs.
4 Saki viņiem: tā saka Kungs:
vai ir kāds,
kas krīt un neceļas?
Vai ir kāds,
kas aiziet un neatgriežas?
5 Kādēļ šī tauta atkritusi
un Jeruzāleme novērsusies? –
Tie tveras pie meliem
un liedzas atgriezties!
6 Es klausījos uzmanīgi,
bet viņi nerunāja,
neviens savu ļaunumu nenožēloja,
neteica: ko esmu izdarījis?!
Tiem katram savs skrējiens –
kā zirgam, kas aiztraucas kaujā.
7 Pat stārķis debesīs zina savu reizi,
pat ūbele, bezdelīga un dzērve
turas pie sava gāju laika,
bet mana tauta nezina Kunga spriedumu!
8 Kā jūs varat teikt:
mēs esam gudri,
un Kunga bauslība ar mums! –
Redzi, par meliem to vērš
rakstvežu melīgā spalva!
9 Gudrie tiks kaunā,
trūksies un kritīs gūstā!
Redzi, Kunga vārdu tie atmetuši!
Kāda vēl gudrība tiem!?
10 Tādēļ es atdošu viņu sievas citiem
un viņu laukus mantos iekarotāji!
Gan mazi, gan lieli –
visi tie tīko pēc netaisnas mantas,
gan pravietis, gan priesteris –
visi tie krāpjas.
11 Manas tautas brūci
tie tik apārstē –
tie saka: miers, miers,
bet miera nav!
12 Nu tie apkaunoti,
jo tie darīja preteklību,
kauna tie nepratās,
goda tie nezināja –
tādēļ tie kritīs kritējiem līdzi,
tie klups, kad tos piemeklēšu,
saka Kungs.
13 Es tos noplūkšu,
lai vairs nav,
saka Kungs,
nav vīnogu vīnakokā,
nav vīģu vīģes kokā,
lapas novītušas
un tas, ko es devu,
ir prom!”
Dieva sods par neatgriezību
14 Ko mēs vēl sēžam?
Pulcēsimies un iesim
uz nocietinātajām pilsētām,
lai nonīkstam tur! –
jo mūsu Dievs Kungs nīdē mūs,
ar indes ūdeni dzirdī,
ka pret Kungu mēs grēkojuši!
15 Ilgojāmies pēc miera,
bet laba nav,
pēc dziedināšanas,
un, redzi, šaušalas!
16 No Dāna dzird sprauslojam
viņu zirgus,
no zviedzieniem
dreb visa zeme –
tie nāk un aprij zemi
un visu, kas to pilda,
pilsētas un visus,
kas tajās mīt.
17 “Jo, redzi, es sūtu jums
čūskas un odzes,
čūskuvārdi tām nelīdz,
tās sadzels jūs,”
saka Kungs.
18 Kā lai remdinu savas raizes,
sirgst mana sirds!
19 Redzi, manas tautmeitas sauc palīgā,
no zemes tālumiem skan:
vai nav Ciānā Kunga,
vai nav tur ķēniņa!?
“Kādēļ viņi kaitina mani
ar saviem elku tēliem
un svešajiem dievekļiem?”
20 Garām pļaujas laiks,
un vasara prom,
bet mēs vēl neesam glābti!
21 Manas tautmeitas posta dēļ –
es izpostīts!
Es tumsā!
Šausmas kampj mani!
22 Vai Gileādā nav balzama,
vai ārsta tur nav?
Kādēļ mana tautmeita
nav dziedināta?
23 Kaut mana galva par ūdeni taptu
un manas acis par asaru avotu!
Es raudātu dienu un nakti
par manas tautmeitas kritušajiem!
