Deboras dziesma
1 Šādi todien dziedāja Debora un Bārāks, Abīnoama dēls:
2 “Kā plīv Israēla matu cirtas! –
Tauta sevi ziedo! – Slavējiet Kungu!
3 Ķēniņi, klausieties, augstmaņi, dzirdiet! –
Es – Kungam, es dziedāšu viņam,
spēlēšu Kungam, Israēla Dievam!
4 Kungs, kad tu no Seīras izgāji,
no Edoma laukiem iznāci,
tad drebēja zeme un rasoja debess,
no mākoņiem lāsoja ūdens.
5 Kalni izkusa Kunga priekšā –
Sīnajieša –
Kunga, Israēla Dieva, priekšā.
6 Šamgara, Anāta dēla, dienās
un Jaēlas dienās ceļi noklusuši,
taku minēji
iet apkārtceļus.
7 Noklusuši ciematnieki,
Israēlā tie apklusuši,
līdz cēlos es – Debora,
līdz cēlos es – māte Israēlā!
8 Israēls izvēlas jaunus dievus,
un nu karš jau vārtos!
Ja vēl kāds vairogs būtu redzams vai šķēps
uz četrdesmit tūkstošiem Israēlā!
9 Mana sirds ir ar Israēla vadoņiem,
kas sevi ziedo tautai.
Slavējiet Kungu!
10 Kas uz dārgiem ēzeļiem jājat,
uz paklājiem sēžat
un pa ceļiem ejat – vēstiet!
11 Lokšāvēju balsīm ūdens smelšanas vietās
tie daudzina Kunga taisnīgos darbus,
viņa ciematnieku taisnīgos darbus Israēlā,
kad tie sanākuši Kunga tautas vārtos.
12 Mosties, mosties jel, Debora!
Mosties, mosties jel, dziesmu sāc!
Celies, Bārāk,
gūsti savus gūstekņus, Abīnoama dēls!
13 Tad devās lejā tautas dižciltīgo atlikums,
Kungs manis dēļ devās lejā pret spēkavīriem!
14 No Efraima, kura saknes Amālēkā,
tev seko Benjāmins tavu ļaužu pulkā.
No Māhīras nāk lejup pavēlnieki,
no Zebulūna – vadoņu zižļu nesēji.
15 Mani vadoņi Jisašharā – kopā ar Deboru,
un Jisašhars tāpat kā Bārāks
ielejā izsūtīts kājām.
Pie Rūbena strautiem gan vareni lēma…
16 Kādēļ gan sēdi starp ugunskuriem? –
Vai lai klausītos ganāmpulku šņākuļošanā!?
Gar Rūbena strautiem
gan vareni sprieda…
17 Gileāds apmeties viņpus Jardānas,
bet Dāns – kādēļ tas vēl paliek uz kuģiem?
Ašērs mīt jūras piekrastē,
apmetas savās kuģu piestātnēs.
18 Taču Zebulūns – tauta, kas savu dzīvību nievā, gatavs mirt,
tāpat arī Naftālī – augstieņu laukos.
19 Sanākuši ķēniņi izkaroties,
tad nu izkarojās Kanaāna ķēniņi
Taanahā pie Megido ūdeņiem,
bet sudraba laupījumu nedabūja.
20 Arī no debesīm karoja!
Zvaigznes no saviem ceļiem pret Sīsru karoja!
21 Kīšonas straume tos aizskaloja,
mūžsenā straume, Kīšonas straume.
Triec, mana dvēsele, stiprāk!
22 Tad klaudzēja zirga pakavi
no aulekšiem, viņa vareno auļiem.
23 “Lāsts Merozai!” saka Kunga eņģelis,
“lādēt nolādēti tās iemītnieki,
jo tie nenāca palīgā Kungam,
palīgā Kungam pret spēkavīriem!”
24 Svētīta no sievām ir Jaēla,
kēnieša Hebera sieva,
no telšu mītniecēm vissvētītākā!
25 Viņš ūdeni lūdza,
viņa pienu deva!
Dižcilša kausā
viņa krējumu sniedza!
26 Telts mietiņu viņa tvēra rokā
un strādnieka āmuru labajā rokā –
viņa nosita Sīsru,
sadragāja tam galvu,
sašķaidīja, caurdūra viņam deniņus!
27 Starp viņas kājām tas ļima, krita un gūla!
Starp viņas kājām tas saļima, nokrita –
kur saļimis bija, tur pakrita nokauts!
28 Pa logu izliekusies,
Sīsras māte griezīgi brēc
caur loga režģi:
“Kādēļ gan kavējas viņa kararati?
Kādēļ gan vilcinās kararatu vilcēju soļi?”
29 Gudrākās no galma sievām bilst,
un viņa pati atkārto vārdus:
30 “Vai gan tie negrābj, nedala laupījumu?! –
Vienu, divas meičas ik vīram!
Raibu drānu laupījums Sīsram!
Raibu drānu laupījums, izšuvums!
Pa diviem izšūtiem tērpiem
ik laupītās kaklam!”
31 Tā, Kungs, lai iet bojā visi tavi ienaidnieki!
Bet tie, kas viņu mīl, lai ir kā saule pilnā spēkā!”
Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
