1 Kurš ticēs tam,
ko mēs dzirdējuši?
Un Kunga elkonis –
kuram tas atklājies?
2 Viņš slējās kā asns tā priekšā,
kā sakne no izkaltušas zemes,
ne tam auguma, ne košuma,
ka mēs uz to raudzītos,
nedz paskata, ka mums patiktos.
3 Nicināts un ļaužu atstumts,
vīrs, kam brūces un kas pazīst sāpes, –
itin kā tāds, no kā apslēpj seju,
nicināts, un mēs viņu ne par ko neturējām.
4 Taču viņš nesa mūsu sērgas
un uzņēmās mūsu brūces,
bet mēs viņu uzskatījām par piemeklētu,
Dieva sistu un pazemotu.
5 Viņš tika caururbts mūsu pārkāpumu dēļ,
sists mūsu vainu dēļ –
mūs glāba pārmācība, kas nāca pār viņu,
ar viņa brūcēm mēs dziedināti.
6 Mēs visi esam noklīdušas avis,
katrs iet savu ceļu,
bet viņam Kungs uzlicis
visu mūsu vainu.
7 Satriekts un sists,
viņš pat nevēra muti –
kā jērs uz kaušanu novests,
kā avs pie cirpēja,
kas mēma un nevar pat muti pavērt.
8 Spaidi un tiesa paņēma viņu –
un kurš no viņa paaudzes vēl to atceras,
ka viņš nogriezts no dzīvo zemes
un sists manas tautas pārkāpumu dēļ?
9 Kopā ar ļaundariem viņam kaps,
ar bagātiem viņš gāja nāvē –
kaut varasdarbus nebija darījis
un viltus nebija tam uz lūpām.
10 Jā, Kungam patikās viņu satriekt ar sērgu –
nolicis pats sevi par vainas upuri,
viņš piedzīvos pēcnācējus,
viņš nodzīvos ilgu mūžu
un darīs, lai notiek, kas Kungam tīk!
11 No dvēseles mokām viņš gūsies,
ar savu atziņu viņš būs sāts,
taisnībā taisnots mans kalps būs daudziem,
viņš nesīs to vainas.
12 Tādēļ es došu viņam daļu pie varenajiem,
kopā ar stiprajiem viņš dalīs laupījumu,
jo savu dvēseli viņš līdz nāvei iztukšojis
un ticis pieskaitīts pārkāpējiem –
kaut nesis daudzu grēkus
un iestājies par pārkāpējiem.
