Vēstījums par Moābu
1 Vēstījums par Moābu.
Tik vienā naktī izdeldēta,
Moāba Āra nopostīta,
tik vienā naktī izdeldēta,
Moāba pilsēta nopostīta!
2 Bajita un Dībona kāpa
augstienēs raudāt,
pār Nebo, pār Mēdbu
Moābs gaudo –
visas galvas ir plikas,
nodzītas visas bārdas!
3 Ielās tiem apjozti maisi,
uz jumtiem un laukumos
visi kauc un iztek raudās,
4 un brēc Hešbona un Elāle,
līdz Jahacai viņu balsis dzirdamas,
tādēļ Moāba gurni ļogās,
par to viņam dvēsele ļimst!
5 Mana sirds par Moābu brēc!
Viņa bēgļi jau pie Coaras, pie Eglat-Šelīšijas!
Luhītas pārejā
raudas rāpjas augšā!
Horonaimas ceļā
kāpj sagrāves brēcieni!
6 Jo Nimrīmas ūdeņi
pagalam izsīkuši –
zāle nokaltusi,
ne dīgsta,
ne zaļuma nav!
7 Tādēļ – ko sakrājuši, ko sarūpējuši,
to pār Arabīmas strautu projām nes!
8 Brēkšana sagrābusi
visas Moāba robežas –
līdz Eglaimai kauc,
līdz Beēr-Elīmai kauc!
9 Taču Dīmonas ūdeņi asiņu pilni,
bet es sadošu Dīmonai vēl:
kas Moābā izbēgs – tiem lauvas,
un tiem, kas uz vietas paliks, – arī!
