Dieva mīlestība par spīti Israēla nepateicībai
1 Kad Israēls bija zēns,
es viņu mīlēju,
no Ēģiptes es izsaucu savu dēlu!
2 Saucu uz viņiem –
tagad tie aiziet projām,
upurē baāliem un dievekļiem kvēpina!
3 Es mācīju Efraimam staigāt,
ņēmu viņu pie rokas –
bet šie nezina, ka esmu viņus dziedinājis!
4 Ar cilvēciskām saitēm viņus sev piesaistīju,
ar mīlestības virvēm,
es viņiem noņēmu jūgu un nocēlu sakas,
maigi es viņus ēdināju!
5 Uz Ēģiptes zemi tam atpakaļ jādodas nebūs,
bet Ašūrs gan būs viņa ķēniņš,
jo viņš liedzās atgriezties!
6 Viņa pilsētās zibēs zobens,
satrieks viņa vārtu aizšaujamos
un aprīs viņa nodomu dēļ!
7 Mana tauta ieņēmusies,
ka atgriezīsies pie manis,
tik augšup tie sauc –
visus viņš nepacels!
8 Kā lai es tev līdzu, Efraim,
un aizsedzu tevi, Israēl, –
kā gan lai izdaru tev tāpat kā Admai,
padaru tevi kā Ceboīmu –
mana sirds jau citāda,
es iesilstu līdzjūtībā!
9 Es neļaušos dusmu kvēlei,
es neiznīdēšu Efraimu vēlreiz,
jo es esmu Dievs un ne cilvēks.
Svētais ir jūsu vidū –
es pilsētā nenākšu!
10 Tie sekos Kungam,
kā lauva viņš rēks,
un, kad viņš rēks,
tad drebēs rietumnieki!
11 Tie aizspurgs no Ēģiptes kā putni,
kā baloži no Asīrijas zemes,
es tos iemitināšu pašu mājās! –
saka Kungs.
