Pārmācība no Kunga
1 Tādēļ mēs, kam visapkārt liels pulks liecinieku, nolikuši visas nastas un grēku, kas velkas mums līdzi, apņēmības pilni skriesim sacīkstēs, kas mums noliktas. 2 Uzlūkosim mūsu ticības aizsācēju un piepildītāju Jēzu, kas viņam sagatavotā prieka dēļ, par kaunu nebēdādams, ir pacietis krustu un nosēdies Dieva tronim pa labai rokai. 3 Allaž domājiet par viņu, kas tik daudz naidīguma izcietis no grēciniekiem, lai jūs nenovārgtu savās dvēselēs un nekļūtu nespēcīgi. 4 Jūs vēl neesat līdz asinīm cīnījušies pret grēku 5 un esat aizmirsuši iedrošinājumu, kas jūs kā dēlus uzrunā:
mans dēls, nenicini Kunga pārmācību,
nedz zaudē dūšu, kad viņš tavus grēkus uzrāda;
6 ko Kungs mīl, to taču viņš pārmāca
un šausta katru dēlu, ko viņš pieņem.
7 Pārmācībā esiet pacietīgi, Dievs izturas pret jums kā pret dēliem. Kuru dēlu gan tēvs nepārmāca? 8 Bet, ja jūs paliekat bez pārmācības, kam visi ir padoti, tad jūs esat ārlaulības, nevis īstie dēli. 9 Ja mūs ir pārmācījuši miesīgie tēvi, lai mēs bītos, vai tad mēs daudz vairāk nepakļausimies garu Tēvam, lai dzīvotu? 10 Tie mūs pārmācīja tā, kā tiem šķita pareizi, un tas derēja īsam brīdim; bet viņš – tā, lai tas palīdzētu mums kļūt par viņa svētuma līdzdalībniekiem. 11 Neviena pārmācība, kad to saņem, nešķiet prieks, bet gan bēdas, tikai vēlāk tiem, kas tajā vingrināti, tā rada taisnības miera augļus. 12 Tādēļ iztaisnojiet ļenganās rokas un ļodzīgos ceļus 13 un iestaigājiet savām kājām taisnas takas; lai klibais nenomaldās, bet kļūst vesels.
Nepazaudējiet Dieva žēlastību!
14 Meklējiet mieru ar visiem un svētumu, bez kura neviens Kungu neredzēs. 15 Raugieties, lai neviens neatkrīt no Dieva žēlastības, lai neuzaug rūgta sakne, radot nesaskaņas, caur kurām daudzi tiktu aptraipīti. 16 Lai neviens nekļūst tik izvirtis un pasaulīgs kā Ēsavs, kurš par vienu ēdienu pārdeva savu pirmdzimtību. 17 Jūs taču zināt, ka vēlāk, kad viņš gribēja iemantot svētību, viņš tika atmests, un, kaut ar asarām acīs viņš to meklēja, tomēr vairs nevarēja mainīt sava tēva prātu. 18 Jūs taču neesat pienākuši klāt tādam kalnam, ko var aptaustīt ar rokām, nedz arī kvēlojošai ugunij, negaisa krēslai, melnai tumsai un viesuļvētrai, 19 nedz tauru skaņām vai runājošai balsij, kuru dzirdēdami ļaudis lūdza, lai tiem vairs netiek sacīts ne vārds. 20 Tie nevarēja panest to, kas bija pavēlēts: ja šim kalnam pieskaras kāds zvērs, tas jānomētā akmeņiem. – 21 Redzētais bija tik briesmīgs, ka Mozus sacīja: es esmu izbijies un šausmu pārņemts. 22 Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai – debesu Jeruzālemei un neskaitāmu eņģeļu pulku svētku svinībām, 23 jūs esat tuvojušies pirmdzimušo draudzei, kuru vārdi ir ierakstīti debesīs, un Dievam, visu tiesnesim, un to dvēselēm, kas sasnieguši pilnību. 24 Jūs esat tuvojušies jaunās derības vidutājam Jēzum un apslacīšanai ar viņa asinīm, kas runā daudz stiprāk par Ābela asinīm. 25 Pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt to, kas runā. Ja sodam neizbēga tie, kas noraidīja to, kas reiz brīdināja virs zemes, tad vēl jo mazāk mēs, ja noraidīsim to, kas tagad brīdina no debesīm. 26 Viņa balss toreiz satricināja tikai zemi, bet tagad viņš ir pasludinājis: vēl reizi es satricināšu ne vien zemi , bet arī debesis . – 27 Vārdi “vēl reizi” skaidri norāda, ka visu, kas satricināms, viņš tad paņems prom kā piederīgu radībai, lai paliktu nesatricināmais. 28 Tādēļ, iemantodami nesatricināmu Valstību, būsim pateicīgi Dievam, kalpojot viņam tīkami ar godbijību, 29 jo mūsu Dievs ir kā uguns, kas aprij!
XII.
Cīsšonas un atolgōjums.
1 Tai kai mums vysapkōrt ir līcinīku mōkūņs, tad svīssim nūst vysus gryutumus, seviški grāku pynaklus un dūsimēs ar iztureibu mums prīšķā stōvūšōs saceikstēs, 2 un skateisimēs uz Jezus, ticeibas nūdybynōtōju un pīpiļdeitōju, kas prīcas dēļ, kaida jū sagaideja, pōrcīte krysta mūkas un pazamōšonu, bet tagad sēd pa Dīva krāsla lobajai. 3 Apdūmojit Tū, kas nu grēcinīkim pōrcīte tik lelu vojōšonu, lai jyus napagurtu un napalyktu vōji gorā.
4 Jyus ceiņā pret grāku vēļ naesit turējušīs pretim leidz ašņam, 5 un asot aizmērsuši tū pamūdynōjumu, kurs jums kai bārnim ir saceits: Muns bārns, napasmōdej Kunga pōrmōceišonas un naaizacērt, kad jys tevi nūrōj. 6 Kuru Kungs mīļoj, tū pōrmōca. Jys per ikvīnu dālu, kuru pījam.
7 Pōrmōceišonā esit pacīteigi. Dīvs pret jums izatur kai pret bārnim. Un kur gon byutu taids bārns, kura tāvs nabyutu pōrmōcejis? 8 Jo jyus palyktu bez pōrmōceišonas, kurai visi ir padūti, tad jyus nabyutu eistī, bet gon nalykumeigī bārni. 9 Un jo myusus pōrmōceja myusu mīseigī tāvi, bet mes jūs cīnejam, vai tad tū vairōk nav jōpasadūd goru tāvam, lai mēs dzeivōtu? 10 Tī myusus paturēja tikai nagaru laiku un pēc sovim īskotim pōrmōceja, bet šytys myusus pōrmōca myusu lobā, lai mes byutu Jō svātuma daleibnīki. 11 Lai gon izalīk, ka kotra pōrmōceišona tamā breidī na prīcu, bet gon sōpi sagōdoj, tūmār vēļōk jei tim, kas ir pōrmōceiti, dūd mīru nasūšū taisneibas augli. 12 Tōpēc izstīpit taišni nūlaistōs rūkas un treisūšūs ceļgolus 13 un ar sovom kōjom ejat taisnus ceļus. Lai tys, kas ir klybs, nasamaļdeitu, bet gon palyktu vasals.
Breidynōjumi un pamūdynōjumi.
14 Vysvairōk pyulejitēs par mīru ar visim un svātumu, jo bez tō nivīnam Kunga naredzēt. 15 Uzmonit, lai nivīns nu Dīva žēlesteibas naatkrystu, lai naizaugtu kaida ryugta sakne, naizdareitu zaudējuma un nasamaitōtu cytu; 16 lai nabyutu kaids pakleidis un vīglprōteigs kai Ezaus, kurs par vīnu ēdīni atdeve sovu pyrmdzimteibu. 17 Jyus gon zynot, ka jys vēļōk gribēja svēteibu montōt, bet tyka atraideits. Un jys naatroda īspējameibas izleigt, lai gon jōs meklēja ar osorom.
18 Jyus naasot pīgōjuši pi naaizskarama kolna, ni pi dadzynojūšōs guņs, ni arī pi myglas, tymsuma un nagaisa, 19 ni pi taures skaņas, ni ari pi runas bolsa, kuru dzēržūt tī ļaudis lyudze, lai pōrstōtu uz jim runōt, 20 jo jī navarūt izturet tō, kas jim beja saceits: Jo pat lūps pīsaskartu pi kolna, lai teik nūmātōts ar akminim. 21 Jā, tik šausmeiga beja tei parōdeiba, ka pat Moizešs īsasauce: Es treisu un drebu. 22 Bet jyus asot pīgōjuši pi Siona kolna, pi dzeivō Dīva piļsātas, pi debeseigōs Jeruzalemes, pi naskaitamim engeļu pulkim, 23 pi pyrmdzymtūs draudzes, kas ir pīraksteita dabasūs, pi Dīva, vysu tīsōtōja, pi piļneibu sasnāgušūs taineigūs dvēselem, 24 pi Jezus, Jaunō Īstōdejuma Vydōtōja un pi apsvaideišonas ašņa, kurs sauc daudz styprōk kai Abeļa asnis.
25 Raugat, ka jyus napasmōdātu Tō, kas te runoj. Jo nu strōpes naizbāga tī, kas pasmōdēja jū tad, kad jys runōja vērs zemes, tū vairōk naizbēgsim mes, jo atsastōsim nu Tō, kas (mums runoj) nu dabasim. 26 Tūlaik Jō bolss satrycynōja tikai zemi, bet tagad jys sludynoj saceidams: Vēļ reizi Es satrycynōšu na tik vīn zemi, bet arī dabasus. 27 Bet tys „vēļ reizi“ nūrōda tū, ka tys, kas, kai radeits, satrycynōšonai ir padūts tiks pōrmaineits, lai palyktu tys, kas satrycynōšonai nav padūts. 28 Tai kai mes montōsim nasatrycynojamu vaļsteibu, tad mums jōir pateiceigim un jōkolpoj Dīvam ar gūdbejeibu un baili, 29 jo „myusu Dīvs ir kai aprejūšō guņs.“