Dievs ir runājis caur Dēlu
1 Dievs senlaikos daudzkārt un dažādi caur praviešiem runāja uz tēviem, 2 bet šajās pēdējās dienās viņš ir runājis uz mums caur Dēlu. Dievs ir licis viņu visam par mantinieku, caur viņu arī radījis visu pasauli. 3 Dēls, būdams Dieva godības mirdzums un būtības atveids un nesdams visu ar savu spēka pilno vārdu, ir šķīstījis cilvēku no grēkiem un nosēdies augstībā pie visvarenā Dieva labās rokas. 4 Tā viņš tapis tik daudz augstāks par eņģeļiem, cik augstāku vārdu par tiem ir iemantojis.
Dēls ir augstāks par eņģeļiem
5 Kuram gan no eņģeļiem ir sacīts:
tu esi mans Dēls,
šodien es tevi dzemdināju!
vai:
es būšu viņa Tēvs,
un viņš būs mans Dēls.
6 Un, kad Dievs ieved Pirmdzimto pasaulē, viņš saka:
lai visi Dieva eņģeļi viņu pielūdz.
7 Par eņģeļiem ir sacīts:
viņš dara savus eņģeļus par vējiem
un savus kalpus par uguns liesmām.
8 Bet par Dēlu:
tavs tronis, Dievs, būs mūžu mūžos,
un taisnības zizlis – tavas Valstības zizlis.
9 Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību,
tādēļ Dievs, tavs Dievs,
tevi ir svaidījis ar līksmības eļļu
vairāk par taviem biedriem.
10 Un vēl:
tu, Kungs, jau iesākumā zemei esi licis pamatu,
un debesis ir tavu roku darbs.
11 Tās zudīs, bet tu paliec vienmēr,
tās visas sadils no vecuma kā drēbes,
12 tu tās satīsi kā apmetni,
kā drēbes tās būs pārmainījušās,
bet tu būsi tas pats,
tavi gadi nebeigsies.
13 Uz kuru no eņģeļiem viņš kādreiz ir sacījis:
sēdies pie manas labās rokas,
līdz es nolieku tavus ienaidniekus par kājsolu
zem tavām kājām. –
14 Vai tad visi eņģeļi nav tikai kalpotāji gari, kas izsūtīti, lai kalpotu to labā, kam jāmanto pestīšana?
I.
1 Kad daudz reižu un dažaidā veidā agrōk Dīvs beja runōjis myusu tāvim caur pravīšim, 2 beidzūt šamōs dīnōs Jys mums runōja caur Dālu, kuru īcēle par vysa mantinīku, caur kuru radeja arī pasauļus. 3 Šytys byudams Jō gūdeibas atspūguļōjums un jō byuteibas attāls, kas ar sovu vareigu vōrdu satur vysu, nūteirejis (myusus) nu grākim, sēd augstumūs pa Majestates lobajai.
Kristus ir augstōks par engelim.
4 Par engelim Jys ir pōrōks par tik, par cik augtōku ir montōjis vōrdu. 5 Kuram gon nu engelim (Dīvs) kaidreiz ir sacejis: Tu esi muns dāls, šudiņ es tevi dzemdēju? vai arī: Es byušu jam par tāvu un jys byus man par dālu? 6 Bet, ka otkon syuta pasaulī pyrmdzymušū, soka: Lai pīlyudz Jū visi Dīva engeli. 7 Par engelim ir saceits: Sovus engeļus Jys padora kai vējus un sovus kolpus kai guņs līsmas.
8 Bet par Dālu: Dīvs, tovs gūda krāslys nu myuža uz myužim. Taisneibas reikste ir tovas vaļsteibas reikste. 9 Tu esi nūmīļōjis taisneibu un nataisneibu esi īneidis, tōdēļ Tevi, Dīvs, Tovs Dīvs apsvaideja ar prīka eleju vairōk na cytus tovus leidzbīdrus. 10 Kai arī: Tu, Kungs, īsōkumā nūdybynōji zemi un tovu rūku dorbs ir dabasi. 11 Jī izniks, bet Tu paliksi, jī visi nūvacōs kai drēbe 12 Tu jūs sateisi kai svōrkus, kai drēbi un jī pōrsameis, bet Tu paliksi tys pats un Tovi godi naizabeigs.
13 Kuram gon nu engelim Jys kaut kod ir sacejis: Sēstīs pa munai lobajai (rūkai), koleidz es tovus īnaidnīkus nūlikšu tovom kōjom par pamēsli? 14 Un vai tad jī visi nav kolpojūši gori izsyuteiti kolpōšonai tim, kas īmontōs pesteišonu?
