1 Jāzeps gāja un stāstīja faraonam: “No Kanaāna zemes ir atnācis mans tēvs un mani brāļi, un viņu avis, un viņu vērši, un viss, kas tiem ir, un redzi – tie ir Gošenes zemē.” 2 Viņš bija paņēmis piecus no saviem brāļiem un tos stādīja priekšā faraonam. 3 Un faraons jautāja viņa brāļiem: “Ko jūs darāt?” Un viņi teica faraonam: “Tavi kalpi ir avju gani – gan mēs, gan mūsu tēvi!” 4 Un viņi teica faraonam: “Mēs esam atnākuši, lai apmestos šajā zemē – tavu kalpu avīm nav ganību, jo bads nospiež Kanaāna zemi! Tad nu atļauj saviem kalpiem apmesties Gošenes zemē!” 5 Un faraons sacīja Jāzepam: “Pie tevis ir atnācis tavs tēvs un tavi brāļi! 6 Tavā priekšā ir visa Ēģiptes zeme! Saki, lai tavs tēvs un tavi brāļi apmetas vislabākajā zemē! Lai tie mīt Gošenes zemē, un, ja starp tiem ir prasmīgi vīri, iecel tos par mana ganāmpulka uzraugiem!” 7 Un Jāzeps atveda savu tēvu Jēkabu un viņu stādīja priekšā faraonam, un Jēkabs svētīja faraonu. 8 Un faraons jautāja Jēkabam: “Cik gadus rit tava dzīve?” 9 Jēkabs atbildēja faraonam: “Manas dzīves ilgums ir simts trīsdesmit gadi – maz un sliktas ir bijušas manas dienas, kopš dzīvoju, tās nesniedzas līdz manu tēvu dzīves dienām, kad tie dzīvoja!” 10 Un Jēkabs svētīja faraonu un devās no viņa projām. 11 Un Jāzeps nomitināja savu tēvu un brāļus, deva tiem Ēģiptes zemē īpašumu labākajā zemē – Raamsēsas zemē, kā faraons bija pavēlējis. 12 Un Jāzeps apgādāja savu tēvu un brāļus, un visu sava tēva namu ar maizi pēc viņu bērnu skaita.
Bads Ēģiptē
13 Visā zemē nebija maizes, bads bija jo stiprs, un Ēģiptes zeme un Kanaāna zeme bada dēļ izputēja. 14 Bet Jāzeps bija savācis visu sudrabu, kas bija Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē, – par labību, ko tie bija pirkuši. Visu sudrabu Jāzeps nogādāja faraona namā. 15 Kad Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē beidzās sudrabs, visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa un sacīja: “Dod mums maizi! Kāpēc mums mirt tavu acu priekšā vien tādēļ, ka beidzies sudrabs?!” 16 Un Jāzeps teica: “Dodiet savus lopus, un es došu par jūsu lopiem, ja sudrabs beidzies!” 17 Un viņi atveda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps tiem deva maizi par zirgiem, par avju bariem, par vēršu pulkiem un par ēzeļiem, un tajā gadā viņš tos apgādāja ar maizi par visiem viņu lopiem. 18 Pagāja gads, un nākamajā gadā tie atkal nāca pie Jāzepa un teica: “Mēs neslēpsim no mūsu kunga, ka mūsu sudrabs ir izsīcis, un lopu ganāmpulki jau ir pie mūsu kunga – nekas mums nav palicis mūsu kungam, vien izņemot mūs pašus un mūsu zemi! 19 Kāpēc mums mirt tavu acu priekšā – gan mums, gan mūsu zemei? Pērc mūs un mūsu zemi par maizi! Mēs un mūsu zeme kļūsim faraona vergi! Un dod sēklu, un mēs dzīvosim, ne mirsim, un zeme neaizies postā!” 20 Un Jāzeps nopirka faraonam visu Ēģiptes zemi, jo ik ēģiptietis pārdeva savu lauku, tik stiprs bija bads, un zeme tika faraonam. 21 Un tautu viņš padarīja par vergiem – no viena Ēģiptes gala līdz otram. 22 Viņš neuzpirka tikai priesteru zemi, jo par priesteriem faraons bija izdevis likumu, un tie ēda savu likumīgo tiesu, ko faraons tiem bija devis, tādēļ savu zemi nepārdeva. 23 Tad Jāzeps tautai teica: “Redzi – tagad es esmu nopircis faraonam jūsu zemi un jūs pašus! Še jums sēkla un apsējiet zemi! 24 Kad būs raža, tad piekto daļu jūs dosiet faraonam, bet četras daļas būs jums – ar ko apsēt lauku un iztikai jums pašiem un tiem, kas jums mājās, un jūsu mazuļiem!” 25 Un tie teica: “Tu dāvāji mums dzīvību – mēs guvām sava kunga vēlību! – un mēs būsim faraona vergi!” 26 Un Jāzeps izdeva šādu likumu, kas vēl šodien ir Ēģiptes zemē, – piektā daļa jādod faraonam. Faraons neiemantoja tikai priesteru zemi.
Jēkaba pēdējās dienas
27 Israēls dzīvoja Ēģiptes zemē, Gošenes zemē, viņi to dabūja īpašumā, un viņi ļoti augļojās un vairojās. 28 Jēkabs Ēģiptes zemē bija dzīvojis septiņpadsmit gadu, un visas Jēkaba dienas, visas viņa dzīves dienas kopā bija simts četrdesmit septiņi gadi. 29 Un pienāca Israēla laiks mirt. Viņš pasauca savu dēlu Jāzepu un teica viņam: “Ja jau esmu guvis tavu vēlību – liec jel savu roku zem mana gurna, esi žēlīgs un patiesīgs pret mani, neapglabā jel mani Ēģiptē! 30 Guldi mani pie maniem tēviem! Aizved mani no Ēģiptes un apglabā mani viņu kapavietā!” Un tas atbildēja: “Es darīšu, kā tu teici!” 31 Un viņš teica: “Zvēri man!” Un tas viņam zvērēja, un Israēls noslīga gultas galvgalī.
