Astotā mocība: siseņi
(Jl 1:2–4)1 Kungs teica Mozum: “Ej pie faraona, jo es esmu nocietinājis viņa un viņa kalpu sirdis, lai darītu pie tiem savas zīmes, 2 lai tu varētu stāstīt savam dēlam un dēla dēlam, ko esmu darījis Ēģiptei, par manām zīmēm, ko es pie tiem esmu darījis, – lai jūs zinātu, ka es esmu Kungs!” 3 Mozus un Ārons gāja pie faraona, un viņi tam teica: “Tā saka Kungs, ebreju Dievs: cik ilgi tu liegsies man atbildēt?! Atlaid manu tautu, lai tā man kalpo! 4 Ja tu liegsies laist manu tautu, tad, redzi, rīt tavām robežām es uzsūtīšu siseņus! 5 Tie apklās zemes plakstus, ka nevarēs redzēt, tie rīs visu, kas jums pēc krusas vēl palicis, un aprīs visus kokus, kas jums aug uz lauka. 6 Tie piepildīs tavu namu, visu tavu kalpu namus un visas Ēģiptes namus – neko tādu nav redzējuši ne jūsu tēvi, ne jūsu tēvutēvi, kopš dienas, kad tie radās virs zemes, līdz šai dienai!” Un viņš pagriezās un aizgāja no faraona. 7 Un faraona kalpi tam teica: “Cik ilgi šis vīrs būs mums par nelaimi?! Laid tos ļaudis, lai viņi kalpo Kungam, savam Dievam! Vai tu gribi sagaidīt, ka Ēģipte aiziet bojā?” 8 Tad Mozu un Āronu atkal aicināja pie faraona, un viņš tiem teica: “Ejiet, kalpojiet Kungam, savam Dievam! Kuri tad būs tie gājēji?” 9 Mozus teica: “Mēs iesim kopā ar mūsu zēniem un mūsu vecajiem, mēs iesim kopā ar dēliem, meitām, mēs iesim kopā ar mūsu avīm un vēršiem, jo mums ir svētki Kungam!” 10 Un viņš tiem teica: “Lai Kungs ar jums! Nelaidīšu jūs un jūsu mazos! Pieraugiet! Ļaunu jūs esat sadomājuši! 11 Tā ne! Lai iet tikai vīri un kalpo Kungam, jo to jūs gribējāt!” Un viņš aizdzina tos projām.
12 Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku pār Ēģiptes zemi, lai pār Ēģiptes zemi nāk siseņi un aprij ik lauka zāli – visu, kas palicis pāri pēc krusas!” 13 Mozus izstiepa savu spieķi pār Ēģiptes zemi – tad Kungs dzina pār zemi austrumu vēju visu dienu un visu nakti. Pienāca rīts, un austrumu vējš atnesa siseņus. 14 Siseņi nāca pār visu Ēģiptes zemi un apsēda pilnīgi visas Ēģiptes robežas – pirms tiem vēl nebija bijis tādu siseņu kā šie, un arī pēc tiem tādu vairs nebija. 15 Tie apklāja zemes virsu, zeme satumsa, un tie aprija ik lauka zāli un visus koku augļus, kas bija atlikuši pēc krusas. Visā Ēģiptes zemē nepalika ne zaļuma kokā, ne zāles uz lauka. 16 Tad faraons steidza saukt Mozu un Āronu un sacīja: “Es esmu grēkojis pret Kungu, jūsu Dievu, un pret jums! 17 Un nu – vēl tikai šoreiz piedodiet manu grēku, izlūdzieties Kungam, jūsu Dievam, lai noņem no manis šo nāvi!” 18 Un viņš aizgāja no faraona un pielūdza Kungu. 19 Tad Kungs iegrieza jo stipru jūras vēju, un tas pacēla siseņus un ietrieca tos Niedru jūrā. Visās Ēģiptes robežās nepalika neviena siseņa. 20 Bet Kungs nocietināja faraona sirdi, un viņš neatlaida Israēla dēlus.
Devītā mocība: tumsa
21 Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku uz debesīm, lai nāk pār Ēģiptes zemi tumsa, tāda tumsa, ka var sataustīt!” 22 Mozus izstiepa savu roku uz debesīm, un melna tumsa bija visā Ēģiptes zemē trīs dienas. 23 Tad viens otru nevarēja redzēt, trīs dienas neviens nekustēja no vietas, bet tur, kur dzīvoja Israēla dēli, bija gaisma. 24 Tad faraons sauca Mozu un teica: “Ejiet, kalpojiet Kungam, tikai jūsu avis un vērši lai paliek, – arī jūsu mazie var iet kopā ar jums!” 25 Bet Mozus teica: “Tu dosi mums arī lopus upuriem un sadedzināmajiem upuriem, ko mums upurēt Kungam, savam Dievam. 26 Arī mūsu ganāmpulki ies kopā ar mums, nepaliks ne naga, jo no tiem mēs ņemsim, lai kalpotu Kungam, mūsu Dievam, jo mēs nezinām, kā mums Kungam būs jākalpo, iekams būsim tur nonākuši!” 27 Bet Kungs nocietināja faraona sirdi, un viņš negribēja tos laist. 28 Un faraons viņam teica: “Ej prom no manis! Piesargies, lai es tevi vairs neredzētu, jo tajā dienā, kad tu mani redzēsi, tu mirsi!” 29 Un Mozus teica: “Kā tu saki – man tevi vairs nebūs jāredz!”
