Pāvils piesauc cēzaru
1 Bet Fēsts jau trešajā dienā pēc ierašanās provincē devās no Cēzarejas uz Jeruzālemi, 2 un virspriesteri un jūdu augstmaņi nāca pie viņa vēlreiz ar apsūdzību pret Pāvilu un gauži lūdza, 3 lai Fēsts izrāda viņiem labvēlību un sūta viņu uz Jeruzālemi, jo tie bija sagatavojuši slēpni, lai ceļā Pāvilu nogalinātu. 4 Taču Fēsts tiem atbildēja, ka grib Pāvilu paturēt Cēzarejā un arī pats drīzumā doties turp. 5 Viņš teica: “Tie no jums, kam ir tāda vara, lai nāk man līdzi un ceļ pret viņu apsūdzību, ja šis vīrs ir kaut ko aplam nodarījis.” 6 Pavadījis pie viņiem ne vairāk kā astoņas vai desmit dienas, Fēsts devās uz Cēzareju un nākamajā dienā, apsēdies soģa krēslā, lika atvest Pāvilu. 7 Kad Pāvils ieradās, viņu apstāja no Jeruzālemes atnākušie jūdi un cēla pret viņu daudzas un smagas apsūdzības, kuras tie nespēja pierādīt, 8 jo Pāvils aizstāvoties apgalvoja, ka nav neko grēkojis ne pret jūdu bauslību, ne pret templi, ne cēzaru. 9 Bet Fēsts, gribēdams izrādīt jūdiem labvēlību, sacīja Pāvilam: “Vai gribi, lai tevi ved uz Jeruzālemi un tur manā priekšā par šīm lietām tiesā?” 10 Pāvils sacīja: “Es stāvu cēzara tiesas priekšā, kur man pienākas tikt tiesātam. Jūdiem neko ļaunu neesmu darījis, kā tu to zini vēl labāk. 11 Ja esmu darījis ļaunu un pelnījis nāvi, tad es neatsakos mirt, bet, ja man nav nekādas vainas, par ko viņi mani apsūdz, neviens nevar mani tāpat vien viņiem atdot; es piesaucu cēzaru.” 12 Tad Fēsts, aprunājies ar padomi, atbildēja: “Tu piesauci cēzaru, pie cēzara tu arī dosies.”
Fēsts lūdz Agripu izšķirt Pāvila lietu
13 Pēc dažām dienām Cēzarejā ieradās ķēniņš Agripa un Berenīke apsveikt Fēstu. 14 Kad viņi dažas dienas tur bija pavadījuši, Fēsts ziņoja par Pāvilu: “Šeit ir kāds vīrs, ko Fēlikss ir atstājis važās. 15 Kad es ierados Jeruzālemē, jūdu virspriesteri un vecajie cēla pret viņu atkārtotu apsūdzību, prasīdami viņu notiesāt. 16 Es viņiem atbildēju, ka romiešiem nav paraduma atdot kādu cilvēku apsūdzētājiem tāpat vien, pirms viņš nav stājies to priekšā, lai aizstāvētos pret apsūdzību. 17 Kad tie ieradās šeit, es bez vilcināšanās jau nākamajā dienā apsēdos tribunāla krēslā un liku atvest to vīru. 18 Ap viņu sastāja apsūdzētāji, bet nevienu vainu, kurā es nojaustu kādu pārkāpumu, tie parādīt nevarēja. 19 Viņiem bija strīdi par viņu pašu reliģiju un par kādu Jēzu, kurš ir miris un par kuru Pāvils apgalvo, ka tas esot dzīvs. 20 Būdams neizpratnē par šiem strīdiem, es jautāju, vai viņš negrib doties uz Jeruzālemi, lai tur par šīm lietām tiktu tiesāts. 21 Bet, tā kā Pāvils prasīja, lai viņu nodod cēzara Augusta tiesas izmeklēšanai, es pavēlēju viņu turēt apcietinājumā, kamēr nosūtīšu viņu pie cēzara.” 22 Tad Agripa sacīja Fēstam: “Es arī pats gribu dzirdēt šo cilvēku.” Tas teica: “Rīt tu viņu dzirdēsi.” 23 Nākamajā dienā, kad Agripa un Berenīke ar lielu spožumu ieradās un kopā ar tribūniem un pilsētas ievērojamiem pilsoņiem iegāja tiesas zālē, pēc Fēsta uzaicinājuma tika atvests Pāvils. 24 Fēsts sacīja: “Ķēniņ Agripa un visi, kas šeit esat kopā ar mums, uzlūkojiet šo vīru, par kuru daudzi jūdi gan Jeruzālemē, gan šeit neatlaidīgi mācas man virsū, kliegdami, ka tāds nedrīkst vairs dzīvot. 25 Es neredzu, ka viņš būtu izdarījis kaut ko tādu, par ko būtu pelnījis nāvi, un, tā kā viņš pats piesauca cēzaru Augustu, es nolēmu viņu sūtīt turp. 26 Man nav nekā, ko es droši varētu par viņu valdniekam rakstīt, tādēļ es viņu atvedu jūsu priekšā, bet vispirms tavā priekšā, ķēniņ Agripa, lai pēc izjautāšanas man būtu ko uzrakstīt. 27 Man šķiet nesaprātīgi sūtīt apcietināto, nenorādot pret viņu celto apsūdzību.”
XXV.
Pōvuls Festusa prīškā.
1 Trejs dīnas pēc īsarasšonas provincē, Festus nu Cezarejas aizbrauce uz Jeruzalemu. 2 Vērsgoreidznīki un jūdu vodūni, īsaroduši pi jō, apvaiņōja Pōvulu un lyudze 3 jō labvēleibas, ka pavālātu Pōvulu pōrsyuteit uz Jeruzalemu. Jī tadei beja sagatavōjuši slāptuves, ka jū ceļā nūnōvēt. 4 Bet Festus atbiļdēja, ka Pōvuls asūt Cezarejas cītumā, un ka ari jys pats ōtri tur aizbraukšūt. 5 Tai tad tī nu jums, kas ir pylnvarōti, lai brauc leidza un, jo tys cylvāks kaidu nūzigumu ir izdarejis, lai jū apsyudz.
6 Nūdzeivōjis storp jim na vairōk par ostoņom vai desmit dīnom, jys atsagrīze atpakaļ uz Cezareju un nōkūšā dīnā, nūsēdis tīsas krāslā, lyka atvest Pōvulu. 7 Leidz kū īvede Pōvulu, ap jū apkōrt apstōja Jeruzalemas jūdi un cēle jam prīškā daudzus un svoreigus apvaiņōjumus, kuru tūmār pīrōdeit navarēja. 8 Pōvuls atsataisnōšonas nūlyukā saceja: Es naasmu nikō ļauna izdarejis ni pret jūdu lykumu, ni pret svētneicu, ni ari pret keizari.
9 Festus, grybādams jūdim īpatikt, atsasauce uz Pōvulu un saceja: Varbyut gribi īt uz Jeruzalemu un tur šamā lītā nu manis sajimt sprīdumu. 10 Bet Pōvuls saceja: Es stōvu keizara tīsas krāsla prīškā, tur maņ vajag byut tīsōtam. Jūdim, kai tu pats tū labi zini, es nikaidas pōresteibas naasmu izdarejis. 11 Jo es asmu nataisneigs, vai ari kaut kū izdarejis, par kū mani jōsūda ar nōvi, es mērt nasalīdzu, bet, jo tī apvaiņōjumi, kurus pret mani ceļ, ir bez pamata, nivīns manis jim nūdūt nadreikst. Es atsasaucu uz keizari.
12 Tad Festus, aprunōjis ar sovim padūmnīkim, saceja: Tu atsasauci uz keizari? — Keizara prīškā īsi. 13 Pēc dažom dīnom Cezarejā īsaroda kēneņš Agrippa ar Bernike Festusa apsveiktu. 14 Kad jī tur palyka vairōkas dīnas, Festus pastōsteja kēneņam Pōvula lītu saceidams: Šeit apcītynōjumā ir vīns veirs jau nu Feliksa laikim. 15 Kad es beju Jeruzalemā, jō lītā pi manis īsaroda vērsgoreidznīki un jūdu vacōkī un lyudze jū nūtīsōt. 16 Bet es jim atbiļdēju: Pi romīšim navā taida īroduma kaut kū nūdūt, jo īprīkš apvaiņōtais navā redzējis apvaiņōtōju un jam navā bejuse dūta izdeveiba pret apvaiņōjumim sevi attaisnōt. 17 Kad jī īsaroda šite, es bez kavēšonōs nōkūšajā dīnā nūsādu tīsas krāslā un lyku atvest apcītynōtū. 18 Apvaiņōtōji gon uzastōja, bet pret jū ni vīna tik svoreiga apvaiņōjuma, kai beju gaidejis, nauzrōdeja. 19 Jī cēle pret jū tikai dažus sovas religijas streidu jautōjumus un kaidu nūmyrušū Jezu, par kuru Pōvuls apgolvoj, ka asūt dzeivs. 20 Maņ tad šytamā streidu jautōjumā cēlēs šaubas, un es pavaicōju, vai jys nagrybātu īt uz Jeruzalemu, lai tur topt iztīsōtam. 21 Bet tai kai Pōvuls īnese atsasaukšonu, lai jū uzglobōtu leidz lītas izškēršonai nu Augusta, es jū lyku paturēt zam aizsardzeibas, koleidz aizsyuteišu pi keizara.
22 Tad Agrippa Festam saceja: Es ari grybātu tū veiru dzērdēt.
Tys atbiļdēja: Reit pat varēsi jō klauseitīs.
Pōvuls Agrippas prīškā.
23 Nōkūšajā dīnā, kad lelā greznumā īsaroda Agrippa un Bernike un reizē ar tō mīsta dižveirim un vērsinīkim īgōja tīsas nomā, uz Festa pavēli īvede ari Pōvulu. 24 Tad Festus saceja: Kēneņ Agrippa, un jyus visi klōtasūšī veiri! Raugot, šytys ir tys, kura dēļ jūdu bori kai Jeruzalemā, tai ari šite nu manis pīprosa saukdami: Šytys vairs dzeivōt nadreikst! 25 Es gon pōrsalīcynōju, ka jys navā nikaida nōvi peļnejūša nūziguma padarejis, bet kad jys atsasauce uz Augustu, nūlēmu jū aizsyuteit tur. 26 Bet es nikō nūteikta nazynu, kū kungam par jū raksteit. Tōpēc es jū tagad stōdu jyusu, seviški tovā, kēneņ Agrippa, prīškā, lai es pēc nūpratynōšonas zynōtu kaut kū pīraksteit. 27 Maņ tadei izalīk byutu naprōteigi, apcītynōtū aizsyuteit, bet apvaiņōjuma nauzrōdeit.
