1 Pāvils, sinedriju uzlūkodams, sacīja: “Brāļi, līdz pat šai dienai es esmu dzīvojis Dieva priekšā pēc vislabākās sirdsapziņas.” 2 Bet augstais priesteris Hananja pavēlēja tiem, kas ap viņu stāvēja, sist Pāvilam pa muti. 3 Tad Pāvils viņam sacīja: “Dievs tevi sitīs, tu balsinātā siena! Tu šeit sēdi, lai tiesātu mani pēc likuma, bet pats pret likumu liec mani sist?” 4 Tie, kas stāvēja viņam līdzās, sacīja: “Tu Dieva augsto priesteri lamā?” 5 Pāvils atbildēja: “Es nezināju, brāļi, ka viņš ir augstais priesteris; jo ir rakstīts: tev nebūs runāt sliktu par tautas vadoni. ” 6 Tad Pāvils, sapratis, ka viena daļa sinedrijā ir saduķeji, otra – farizeji, iesaucās: “Brāļi, es esmu farizejs, farizeju dēls, un es tieku tiesāts par to, ka ceru uz mirušo augšāmcelšanos.” 7 Kad viņš to pateica, izcēlās strīds starp farizejiem un saduķejiem, un sinedrijs sašķēlās. 8 Saduķeji noliedz gan mirušo augšāmcelšanos, gan eņģeļus, gan garus, bet farizeji to visu atzīst. 9 Sākās liela kliegšana, un daži farizeju rakstu mācītāji cīnījās pretī, saukdami: “Neko sliktu mēs neredzam pie šī cilvēka. Varbūt viņu ir uzrunājis Dieva Gars vai kāds eņģelis.” 10 Kad strīds pieņēmās spēkā, tribūns, nobijies, ka Pāvilu nesaplosa, pavēlēja ienākt kareivjiem, izraut viņu no to vidus un aizvest uz karaspēka mītni. 11 Nākamajā naktī Kungs nostājās viņam līdzās un sacīja: “Esi drošs! Kā tu par mani liecināji Jeruzālemē, tā tev būs jāliecina arī Romā.”
Jūdu sazvērestība pret Pāvilu
12 Nākamajā rītā jūdi sanāca uz slepenu sapulci un ar zvērestu apzvērēja, ka nedz ēdīs, nedz dzers, kamēr nebūs nogalinājuši Pāvilu. 13 To, kas tā vienojās, bija vairāk nekā četrdesmit, 14 un, atnākuši pie virspriesteriem un vecajiem, viņi sacīja: “Mēs esam zvērējuši neko nebaudīt, līdz nomaitāsim Pāvilu. 15 Tādēļ tagad jūs kopā ar sinedriju lieciet, lai tribūns atved viņu pie jums, it kā jūs gribētu par viņu kaut ko skaidrāk uzzināt; bet mēs esam gatavi viņu nogalināt, pirms viņš te ieradīsies.” 16 Par šo sazvērestību dzirdēja Pāvila māsas dēls un, ieradies karaspēka mītnē, paziņoja to Pāvilam. 17 Pieaicinājis kādu centurionu, Pāvils tam sacīja: “Aizved šo jaunekli pie tribūna, jo viņam ir tribūnam kaut kas pavēstāms.” 18 Centurions aizveda viņu pie tribūna un sacīja: “Apcietinātais Pāvils paaicināja mani un lūdza atvest šo jaunekli pie tevis, jo viņam esot tev kas sakāms.” 19 Saņēmis to aiz rokas un novedis sānis, viņš to iztaujāja: “Kas ir tas, ko tu gribi man paziņot?” 20 Tas teica: “Jūdi ir nolēmuši tevi lūgt, lai tu rīt no rīta aizvestu Pāvilu uz sinedriju, it kā lai ko skaidrāk par viņu uzzinātu. 21 Bet neļauj tiem sevi pārliecināt; jo slēpnī viņu gaida vairāk nekā četrdesmit vīru no tiem, kas zvērējuši nedz ēst, nedz dzert, iekams nebūs viņu nogalinājuši, un nu tie ir gatavi un gaida tavu rīkojumu.” 22 Tad tribūns jaunekli atlaida un piekodināja nevienam nestāstīt, ka ir darījis viņam to zināmu.
Pāvils tiek sūtīts pie Fēliksa
23 Pieaicinājis divus centurionus, viņš sacīja: “Sagatavojiet divsimt kareivju, septiņdesmit jātnieku un divsimt strēlnieku, lai tie varētu ap nakts trešo stundu doties uz Cēzareju. 24 Sagatavojiet pajūgu, lai tajā Pāvilu varētu nogādāt drošībā pie zemes pārvaldnieka Fēliksa.” 25 Viņš uzrakstīja šādu vēstuli: 26 “Klaudijs Lisijs visaugstajam zemes pārvaldniekam Fēliksam sūta sveicienus. 27 Šo vīru, ko jūdi bija sagūstījuši un gribēja nogalināt, es ar karaspēku izglābu, jo uzzināju, ka viņš ir romietis. 28 Gribēdams uzzināt vainu, kādā tie viņu apsūdz, es aizvedu viņu uz sinedriju, 29 kur es uzzināju, ka tie viņu apsūdz par kādiem savas bauslības jautājumiem, bet nekādas apsūdzības, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai cietumu, pret viņu nav. 30 Kad man paziņoja par sazvērestību, kas tiek gatavota pret viņu, es nekavējoties viņu sūtīju pie tevis un paziņoju arī apsūdzības cēlājiem, lai tie dara tev zināmu savu apsūdzību pret viņu.” 31 Tad kareivji, kā tiem bija pavēlēts, aizveda Pāvilu pa nakti uz Antipatridu 32 un nākamajā dienā, atlaiduši jātniekus, lai tie ar viņu dotos tālāk, atgriezās karaspēka mītnē. 33 Bet jātnieki, nonākuši Cēzarejā, nodeva zemes pārvaldniekam vēstuli un atveda arī Pāvilu viņa priekšā. 34 Izlasījis vēstuli un apjautājies, no kuras provinces viņš nāk, un uzzinājis, ka no Kilikijas, 35 tas sacīja: “Es tevi izklaušināšu, kad arī tavi apsūdzētāji būs ieradušies.” Tad viņš pavēlēja to turēt apcietinājumā Hēroda pilī.
XXIII.
1 Tad Pōvuls, skateidamīs uz augstōs padūmes, saceja: Veiri, brōli, ar vysā lobu sirdsapziņu es asmu kolpōjis Dīvam leidz pat šai dīnai. 2 Bet vērsgoreidznīks Ananiass pavēlēja tim, kas pi jō klōtu beja, lai jam syt par vaigu. 3 Tad Pōvuls jam saceja: Tu, balsynotō sīna, tevi siss Dīvs. Tu gon šeit ījem vītu, ka mani tīsōtu saskaņā ar lykumu, bet pretlykumeigi lic mani sist.
4 Tī, kas apkōrt beja, saceja: Jys pasmōdej Dīva vērsgoreidznīku.
5 Tad Pōvuls atbiļdēja: Brōli, es nazynōju, ka jys ir vērsgoreidznīks. Stōv tadei raksteits: Tev nabyus sovas tautas prīkšnīka nycynōt. 6 Pōvuls, zynōdams, ka vīna jūs daļa pīdar pi sadducejim, bet ūtra pi farizejim, augstajai padūmei teice: Veiri, brōli, es asmu farizejs, farizeja dāls, augšamceļšonōs cereibas dēļ teiku tīsōts.
7 Kad jys šytū pasaceja, storp farizejim un sadducejim izacēle streidi un sasapuļcejušajūs ļaudīs škeļšonōs. 8 Sadduceji tadei soka, ka navā ni augšamceļšonōs, ni eņgeļa, ni gora; farizeji turpretim tū vysu atzeist. 9 Tad izacēle lela klīgšona. Daži Rokstim mōceitī, kas pīdarēja pi farizejim, pīsatryukuši aizstōvēja saceidami: Pi šytō cylvāka mes nikō ļauna naatrūnam, varbyut jam ir runōjis kaids gors vai eņgeļs. 10 Lelam tračam sasaceļūt, vērsinīks beidōs, ka Pōvula jī nasarausteitu, un pavēlēja karaveirim īt, nu jūs vyda Pōvulu izraut un jū aizvest uz karaveiru nūmetni.
11 Nōkūšajā naktī jam pasarōdeja Kungs un saceja: Esi drūss! Kai tu par Mani Jeruzalemā līcynōji, tai tev vajadzēs par Mani līcynōt ari Romā.
Jūdu sazvēresteiba.
12 Dīnai austūt sasalaseja daži jūdi un pīzvērēja ni ēst, ni dzert, koleidz Pōvula nanūnōvēs. 13 Un tūs, kas pīzvērēja, beja vairōk par četrudesmit. 14 Tad, aizgōjuši pi vērsgoreidznīkim un vacōkajim, saceja: Mes pīzvērējom najimt nikō mutē, cikom nanūnōvēsim Pōvula. 15 Tōdēļ tagad jyus kūpā ar augstū padūmi pasokit vērsinīkam, ka tys jū atvastu jyusu prīškā, itkai jyus grybātu jō lītu pamateigōk izpēteit, mes byusim gataveibā jū nūnōvēt īprīkš, na kai jys pi jums atnōks.
16 Par šytu sazvēresteibu izdzērdis, Pōvula mōsas dāls atgōja un, īgōjis karaveiru nūmetnē, pastōsteja Pōvulam. 17 Tad Pōvuls paaicynōja pi sevis vīnu nu simtnīkim un saceja: Aizved šytū jaunēkli pi vērsinīka, jam ir kaut kas sokoms. 18 Tys, jū pajēmis, aizvede pi vērsinīka un saceja: Tys apcītynōtais Pōvuls, pasaucis mani, lyudze, ka es šytū jaunēkli atvastu pi tevis, jo jam asūt kaut kas tev sokoms. 19 Vērsinīks, sajēmis jū aiz rūkas, aizvede nūmaļ un jautōja: Kas tev ir maņ sokoms? 20 Tad jys atbiļdēja: Jūdi sasarunōja lyugt tevis, ka tu reit Pōvulu vastu augstōs padūmes prīškā, itkai jī grybātu pamateigōk izpēteit jō lītu. Bet tu jim natic. 21 Slāptuvē tadei uz jō tīkoj vairōk na četrudesmit cylvāku, kuri ir pīzvērējuši naēst un nadzert, koleidz jō nanūnōvēs. Jī jau ir gataveibā un gaida tik tovas pīkrisšonas. 22 Tad vērsinīks, jū palaisdams, pīsaceja: Par tū, kū tu maņ pastōsteji, nasoki nikam.
23 Tad vērsinīks, pasaucis pi sevis divejus simtnīkus, jim pavēlēja: Ar trešū nakts stuņdi sōcūt, turit gataveibā ceļōjumam uz Cezareju divi simti kōjinīku, septeņdesmit jōtnīku un divi simti streļniku. 24 Ari jōšonai lūpus sakōrtojit, lai uzsādynōtu Pōvulu un nūgōdōtu jū sveiku pi pōrvaļdnīka Feliksa. 25 (Jys tadei baidōs, ka jūdi nasakartu un nanūnōvātu, un uz poša nakrystu aizdūmas, ka beja pōrpērkts). 26 Jys pīraksteja ari sekūšō satura vēstuli: Klaudija Lyzija sveicīņs dižciļteigajam pōrvaļdnīkam Feliksam.
27 Šytū cylvāku jūdi sakēre, un jau nadaudzi tryuka, ka byutu jū nūnōvējuši. Aizasteidzis ar karaveirim, jū izglōbu, jo es izzynōju, ka jys ir Romas piļsōņs. 28 Grybādams izzynōt, kamā apvaiņoj, stōdeju jū augstōs padūmes prīškā 29 un atrodu, ka ir apvaiņōts par jūs lykuma kiļdu lītom, bet pōrkōpuma, kas byutu sūdams ar nōvi vai cītumu, nikaida navā izdarejis. 30 Tai kai maņ paziņōja, ka pret jū ir nūdūmōta sazvēresteiba, es jū nūsyutu pi tevis. Ari apvaiņōtōjim nūrōdeju, ka sovas praseibas pret jū lai ceļ tev prīškā. Dzeivoj sveiks!
31 Saskaņā ar pavēli, karaveiri, pajāmuši Pōvulu, nakt aizvede jū uz Antipatridu. 32 Nōkūšajā dīnā, izsyutūt jam īt leidza jōtnīkus, poši grīzēs atpakaļ uz karaveiru nūmetni. 33 Tī, īsarūnūt Cezarejā, nūdeve pōrvaļdnīkam vēstuli un atvede jō prīškā ari Pōvulu. 34 Tys, pōrlasejis vēstuli, jautōja, nu kaidas provinces jys paīt. Un izzynōjis, ka nu Cilicijas, 35 saceja: Kai tik tovi apvaiņōtōji atnōks, es tevi nūpratynōšu. Tad jys pavēlēja turēt jū apcītynōtu Eroda pilī.
