Pāvila ceļojums uz Jeruzālemi
1 Šķīrušies no viņiem, mēs taisnā ceļā nonācām Kosā, pēc tam Rodā un no turienes Patarā. 2 Atraduši kuģi, kas devās uz Foinīkiju, mēs uzkāpām uz klāja un devāmies ceļā. 3 Kad ieraudzījām Kipru, atstājām to pa kreisi un devāmies tālāk uz Sīriju un piestājām Tīrā, jo tur no kuģa bija jāizkrauj krava. 4 Sastapuši mācekļus, palikām tur septiņas dienas; mācekļi, Gara mudināti, brīdināja Pāvilu, lai viņš neiet uz Jeruzālemi. 5 Kad šīs dienas bija pagājušas, mēs devāmies prom, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja, līdz bijām izgājuši ārā no pilsētas. Tur, nometušies ceļos, jūras krastā lūdzām Dievu. 6 Tad mēs atvadījāmies un uzkāpām uz kuģa, bet ļaudis atgriezās mājās. 7 Mēs atstājām Tīru un jūras ceļu pabeidzām Ptolemaīdā. Tur, apsveicinājušies ar brāļiem, palikām pie viņiem vienu dienu. 8 Nākamajā rītā mēs devāmies ceļā un nonācām Cēzarejā. Iegājuši evaņģēlista Filipa namā – viņš bija viens no tiem septiņiem –, mēs palikām pie viņa. 9 Viņam bija četras meitas, jaunavas, kas pravietoja. 10 Mēs bijām tur uzkavējušies jau vairākas dienas, kad atnāca kāds pravietis no Jūdejas, vārdā Hagabs. 11 Viņš ienāca pie mums un, noņēmis Pāvilam jostu, sasēja sev rokas un kājas un teica: “Tā saka Svētais Gars: jūdi Jeruzālemē tieši tāpat sasies vīru, kam šī josta pieder, un nodos to pagānu rokās.” 12 To dzirdējuši, gan mēs, gan vietējie lūdzāmies, lai viņš neiet uz Jeruzālemi. 13 Bet Pāvils atbildēja: “Ko jūs darāt, raudādami un manu sirdi plosīdami? Es esmu gatavs ne tikai tam, ka mani Jeruzālemē sasien, bet esmu gatavs pat mirt Kunga Jēzus vārda dēļ.” 14 Tā kā viņš mūs neklausīja, mēs rimāmies, sacīdami: “Lai notiek Kunga griba.” 15 Pēc tam mēs sagatavojāmies ceļam un devāmies uz Jeruzālemi. 16 Ar mums kopā gāja daži mācekļi no Cēzarejas, kas mūs aizveda un izmitināja pie kāda sena mācekļa kiprieša Mnāsona.
Pāvila vizīte pie Jēkaba
17 Kad nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs ar prieku uzņēma. 18 Nākamajā dienā Pāvils kopā ar mums iegāja pie Jēkaba, un tur ieradās visi presbiteri. 19 Viņš tos sveicināja un pēc kārtas izstāstīja visu, ko Dievs pagāniem bija darījis caur viņa kalpošanu. 20 To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu un viņam sacīja: “Redzi, brāl, cik daudzi tūkstoši ticīgo ir Jūdejā, un viņi visi ir dedzīgi Mozus bauslībā. 21 Bet par tevi klīst runas, ka tu jūdiem, kas dzīvo starp pagāniem, māci atkrišanu no Mozus, ka viņiem nav jāapgraiza savi bērni, nedz jādzīvo pēc tēvu paradumiem. 22 Kā nu ir? Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis. 23 Tad nu izdari, ko mēs tev lūgsim: mums šeit ir četri vīri, kas devuši solījumu. 24 Ej un šķīsties kopā ar viņiem un iemaksā par viņiem, lai viņiem var apcirpt matus uz galvas un lai visi zina, ka tie ir nieki, ko par tevi dzirdējuši, un ka tu arī pats dzīvo stingri, ievērodams Mozus likumu. 25 Par pagānu ticīgajiem mēs savu spriedumu esam darījuši zināmu – lai sargās no elku upuriem, asinīm, žņaugtu dzīvnieku gaļas un netiklības.” 26 Tad nākamajā dienā Pāvils, šos vīrus ņēmis un kopā ar viņiem šķīstījies, iegāja templī un paziņoja šķīstīšanās dienu piepildījumu, kad arī par ikvienu no viņiem tiks atnests upuris.
Pāvilu templī apcietina
27 Gāja jau septītā diena, kad jūdi no Āzijas, viņu templī ieraudzījuši, sakūdīja ļaužu pūli un sagrāba viņu, kliegdami: 28 “Israēlieši, palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur māca pret mūsu tautu, pret Mozus likumu un šo vietu. Viņš vēl arī grieķus ir ievedis templī un apgānījis šo svēto vietu.” 29 Viņi bija redzējuši efesieti Trofimu kopā ar viņu pilsētā un domāja, ka Pāvils viņu ir ievedis templī. 30 Visa pilsēta saviļņojās, ļaudis saskrēja kopā, sagrāba Pāvilu un izvilka viņu ārā no tempļa, un durvis tūlīt tika aizslēgtas. 31 Kad tie jau dzīrās viņu nogalināt, ziņa, ka visa Jeruzāleme ir nemieru pilna, nonāca līdz kohortas tribūnam. 32 Paņēmis kareivjus un centurionus, viņš nekavējoties steidzās pie tiem. Ieraudzījuši tribūnu un kareivjus, tie pārstāja sist Pāvilu. 33 Tribūns, pienācis klāt, viņu arestēja un pavēlēja saistīt ar divām ķēdēm. Viņš taujāja, kas viņš tāds ir un ko nodarījis. 34 Daži ļaužu pūlī sauca vienu, daži ko citu. Trokšņa dēļ neko skaidri nevarēdams saprast, tribūns pavēlēja viņu aizvest uz karaspēka nometni. 35 Kad viņš bija nonācis līdz kāpnēm, pūlis tā spiedās virsū, ka kareivjiem vajadzēja viņu nešus nest, 36 jo aiz viņiem nāca liels ļaužu pūlis, saucot: “Nost ar viņu!”
Pāvils lūdz atļauju aizstāvības runai
37 Kad kareivji jau grasījās ievest Pāvilu karaspēka nometnē, viņš jautāja tribūnam: “Vai man ir ļauts tev ko teikt?” Tas teica: “Vai tu proti grieķiski? 38 Vai tik tu neesi tas ēģiptietis, kas pirms nedaudz dienām sadumpojās un izveda tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu vīru?” 39 Bet Pāvils atbildēja: “Es esmu jūds, tarsietis no Kilikijas un ievērojamas pilsētas pilsonis. Es tevi lūdzu, atļauj man runāt uz tautu.” 40 Atļauju saņēmis, Pāvils nostājās uz kāpnēm un māja ļaudīm ar roku. Kad beidzot iestājās klusums, viņš aramiešu valodā sacīja:
XXI.
Pōvuls dūdās uz Jeruzalemu.
1 Kad mes, ar gryuteibom ar jim izaškeiruši, izbraucem pa taisnu ceļu, braucūt mes ībraucem Kosā, nōkūšā dīnā Rodā un nu turīnes Patarā. 2 Atroduši vīnu laivu, kas īt uz Feniciju, īsādam jamā un nūbraucem. 3 Cypru, kuru redzējom, mes pametem pa kreisajai rūkai un, vērzeidamīs uz Syriju, ībraucem Tyrā. Tur kugi vajadzēja izkraut. 4 Atroduši mōcekļus, mes tur palykom septeņas dīnas. Un jī, Gora īdvāsti, Pōvulam teice, lai jys uz Jeruzalemu naītu. 5 Kad laiks jau beja pagōjis, mes devemēs ceļā. Myusus pavadeja visi kūpā ar sīvom un bārnim pat leidz piļsātas ōrpusei. Uz krostmolas nūsamatuši ceļūs lyudzemēs. 6 Tad mes atsasveicynōjuši īsādam kugī un jī aizgōja atpakaļ uz sātu.
7 Pabeidzūt sovu braucīni, mes nu Tyra aizbraucem uz Ptolemaidu. Apsveikuši brōļus, vīnu dīnu pi jim palykom. 8 Nōkūšajā dīnā mes ceļōjom tōļōk uz Cezareju. Tur mes īgōjom evangelista Filipa, kurs beja vīns nu septenim, mōjā un pi jō apstōjom. 9 Jam beja četras meitas. Jōs beja jaunovas pravītes. 10 Mums tur vairōkas dīnas palīkūt, nu Judeas atgōja vīns pravīts, vōrdā Agapus. 11 Atgōjis pi mums, jys pajēme Pōvula syksnu un, sasejis sev kōjas un rūkas, saceja: Svātais Gors soka nōkūšū: Šytai jūdi Jeruzalemā sasīs tū veiru, kuram šei syksna pīdar, un jū nūdūs pogōnu rūkōs. 12 Šytū dzērdādami, mes un turīnīši lyudzem, ka jys uz Jeruzalemu naītu. 13 Bet Pōvuls atsasauce un saceja: Kū jyus dorot? Kōpēc ar raudōšonu saryugtynojat maņ sirdi? Es tadei Kunga Jezus Vōrda dēļ asmu gotovs Jeruzalemā na tikai ļaut sevi sasīt, bet ari mērt. 14 Un navarādami jō atrunōt, mes nūklusom saceidami: Lai nūteik Kunga vaļa! 15 Tad mes, sasagatavōjuši ceļā, laidemēs īt uz Jeruzalemu. 16 Daži nu Cezarejas mōceklim myusus pavadeja. Jī pīvede mums kaidu cyprīti, seņ senejū mōcekli, Mnasonu, ka mes pi jō varātu apstōt.
17 Īejūt Jeruzalemā, brōli myusus laipni uzjēme. 18 Nōkūšajā dīnā Povuls reizē ar mums aizgōja pi Jākuba, kur sasapuļceja ari visi vacōkī. 19 Jūs apsveicis, jys smaļki izstōsteja tū, kū Dīvs caur jō kolpōšonu storp pogōnim ir padarejis. 20 Tū dzērdādami, jī slaveja Dīvu. Bet tad jī jam saceja: Redzi, brōļ, cik tyukstūšas storp jūdim ir īticējušas, bet visi palīk lykumam uzticeigi. 21 Par tevi tūmār jī dzērdēja, ka tu nu Moizeša lykuma mōci atsakōpt vysus jūdus, kas storp pogōnim dzeivoj, saceidams, ka dālus apgrazeit nevajag, navajag ari pīsaturēt īrodumu. 22 Un kū tagad? Kotrā ziņā jī (lelim borim sasalaseis, jī tadei) par tovu atnōkšonu izzynōs. 23 Tōpēc tū, kū mes tev īteicam, izdori. Storp mums ir četri veirīši, kas zvārastu ir nūlykuši. 24 Pajem tad jūs sev leidza un reizē ar jim pījem škeisteišonas un samoksoj par jim, lai jī varātu nūcērpt golvas, tad visi zynōs, ka tys, kū par tevi dzērdēja, nav taisneiba, ka tu ari pats naatlaideigi lykumu īvāroj. 25 Atteiceibā uz tim, kas nu pogōnim īticēja, mes lāmumu nūsyutejom, ka jim joatsatur nu upurēšonas dīvaklim, nu ašņa, nu nūžņaugtūs un nu naškeisteibas.
Pōvula apcītynōšona.
26 Tad Pōvuls, pajēmis sev leidza tūs veirīšus, nōkūšajā dīnā lyka sevi reizē ar jim škeisteit un īgōja svētneicā. Tur jys pīteice škeisteišonas laika izabeigšonu, un pēc tam par ikvīnu nu jim tyka salykts upurs.
27 Kad tōs septeņas dīnas jau beja pagōjušas, Azijas jūdi jū īraudzeja svētneicā. Jī sakūdynōja vysu tautu, sajēme jū cīši 28 un sauce: Izraeļa veiri, paleidzit! Šytys ir tys cylvāks, kurs vysur un pret visim ļaudim uzastōj pret tautu, lykumu un šytū vītu. Jys pat pogōnus svētneicā ir īvedis un caur tū šytū svātu vītu satraipejis! 29 Jī tadei agrōk beja redzējuši, ka Efezas Trofims reizē ar jū beja mīstā, un dūmōja, ka Pōvuls tū ir īvedis svētneicā. 30 Tad sasacēle vyss mīsts, un nūtyka lela ļaužu drūzmeišonōs. Un sakāruši Pōvulu, tī izrōve jū nu svētneicas ōrā un tyuleņ aizdareja vōrtus.
31 Kad jī gribēja jū nūnōvēt, ziņa aizgōja pi nūdaļas vērsinīka, ka vysa Jeruzalema asūt saviļņōta. 32 Jys, tyuleņ salasejis karaveirus un simtnīkus, atskrēja lejā pi jim. Tī, īraudzejuši vērsinīku un karaveirus, Pōvulu sist pōrstōja. 33 Tad, pīgōjis klōtu, vērsinīks pavēlēja tū sajimt un sakaļt divejōs važōs. Tad jys izjautōja, kas jys ir un kū jys ir padarejis. 34 Bet nu ļaužu pyuļa klīdze kotrs sovu. Tai ka trūkšņa dēļ jys nikō nūteikta navarēja izzynōt, lyka jū vest uz karaveiru nūmetni. 35 Pīejūt pi trepem, ļaužu burzmas dēļ karaveirim vajadzēja jū nest nesiņ. 36 Ļaužu pulks arvīnu drōzēs vērsum un sauce: Nūst ar jū! 37 Nasūt karaveiru nūmetnē, Pōvuls uz vērsinīku atsasauce: Vai es dreikstu kaut kū tev saceit? Tys atbiļdēja: Tu prūti greku volūdu? 38 Tai tad, tu naesi tys egiptīts, kurs naseņ sasacēle un tuksnesī izvede četras tyukstūšas ļaundaru? 39 Pōvuls atbiļdēja: Es asmu jūds nu Tarsim, Cilicijas na moz īvārojamō mīsta piļsōņs. Es tevis lyudzu, atļauņ maņ runōt uz ļaudim. 40 Tys atļōve. Tad Pōvuls uzgōja uz pakōpinim un pamōve ļaudim ar rūku. Kad īsastōja piļneigs klusums, jys nūturēja ebreju volūdā sekūšū runu:
