1 Šāds iebildums ir vienkārši smieklīgs, jo skaidri redzams, ka prāts valda nevis pār paša kaislībām, bet pār ķermeniskajām. 2 Iekāri, kas ir mūsos, neviens nespēj izraut ar saknēm, bet prāts var nepieļaut kļūt par tās vergu. 3 Neviens nevar no jūsu dvēseles izraut dusmas, bet ir iespējams, ka dusmās prāts nāk palīgā. 4 Negantību, kas ir mūsos, neviens nespēj izraut, bet prāts var būt sabiedrotais, lai mēs nesaliektos zem tās. 5 Prāts nav tas, kurš izrauj kaislības ar visām saknēm, bet ir cīnītājs pret tām.
6 Skaidrāk to pamatot var ar stāstu par ķēniņa Dāvida slāpēm. 7 Kad Dāvids visu dienu bija uzbrucis svešiniekiem un kopā ar saviem karavīriem daudzus no tiem nogalinājis, 8 iestājoties vakaram, viņš, galīgi pārguris un sviedrus liedams, atnāca uz ķēniņa telti; ap to nometnē bija apmeties viss mūsu senču karaspēks. 9 Visi pārējie bija devušies uz vakariņu maltīti, 10 bet ķēniņš cieta stipras slāpes. Lai gan bija bezgala daudz avotu, viņš nespēja ar tiem remdēt savas slāpes. 11 Viņu degoši mocīja kaut kāda neizskaidrojama iekāre pēc ūdens, kas bija ienaidnieku pusē. 12 Kad viņa kaujas sargi izrādīja sašutumu par tādu iekāri, divi jauni braši karavīri, juzdami bijību pret ķēniņa iekāri, ietērpās pilnā bruņojumā un, paņēmuši krūku, pārrāpās pāri ienaidnieku grāvim. 13 Palikuši nemanīti vārtu torņu sargiem, viņi izgāja cauri visai ienaidnieku nometnei, meklējot avotu. 14 Sameklējuši viņi bezbailīgi pasmēla no tā ūdeni un atnesa ķēniņam. 15 Lai gan ķēniņš dega slāpēs, viņš ar prātu apsvēra, ka tas viņa dvēselei ir ārkārtīgi bīstami – baudīt dzērienu, kas ir līdzvērtīgs asinīm. 16 Tādēļ, iekārei pretim nostādījis prāta apsvērumus, viņš šo dzērienu izlēja kā ziedojumu Dievam. 17 Jo prāts ar savaldību ir spējīgs uzvarēt kaislību radītās nepieciešamības un apdzēst dzelkšņaini svelošās liesmas. 18 Prāts spēj pieveikt ķermeņa sāpes arī tad, ja tās ir pārmērīgas, un ar savu krietnumu spēj noniecināt visas kaislību varas.
Atentāts pret tempļa dārgumu krātuvi
19 Tagad pienācis īstais brīdis pievērsties izklāstam par savaldīgu prātu.
20 Bija laiks, kad, labiem likumiem klausīdami, mūsu tēvi dzīvoja dziļā mierā un labklājībā, arī Āzijas ķēniņš Seleiks Nikanors deva viņiem naudu tempļa kalpošanai un atzina arī viņu dzīves veidu. 21 Tomēr daži, būdami nemierā ar valdošo vienprātību, daudzos un dažādos veidos radīja nelaimes un postu.
