Dieva apsolījums Dāvidam
(1L 17:1–15)1 Kad nu ķēniņš mita savā namā un Kungs viņam bija devis atelpu no visiem ienaidniekiem, 2 ķēniņš teica pravietim Nātānam: “Redzi nu, es mītu ciedru koka namā, bet Dieva šķirsts starp aizkariem!” 3 Nātāns teica ķēniņam: “Dari visu, kas tev padomā, jo Kungs ir ar tevi!”
4 Tajā pašā naktī Kunga vārds nāca pār Nātānu: 5 “Ej un saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Kungs: vai tu man celsi namu, kur dzīvot? 6 Es neesmu dzīvojis namā, kopš izvedu Israēlu no Ēģiptes līdz pat šai dienai, – klejojumos es allaž esmu mitinājies teltī! 7 Visos klejojumos, iedams līdzi Israēlam, – vai es bildu kaut vārdu kādai no tām Israēla ciltīm, kam liku ganīt savu tautu Israēlu, vai es teicu: kāpēc jūs neceļat man ciedru koka namu? – 8 Tad nu tā saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Pulku Kungs: es ņēmu tevi no ganībām, kur tu ganīji avis, lai tu būtu valdnieks manai tautai Israēlam. 9 Es biju ar tevi, lai kurp tu gāji, visus tavus ienaidniekus es iznīdēju tavā priekšā, tavu vārdu es darīju diženu kā zemes varenajiem! 10 Es ierādīšu vietu savai tautai Israēlam – es to iedēstīšu, tas tur apmetīsies, viņu vairs netraucēs. Ļaundari to vairs nevajās, kā bija iepriekš, 11 kad es iecēlu soģus savai tautai Israēlam, nu es dodu tev atelpu no visiem ienaidniekiem! Kungs tev pasludina – pats Kungs tev cels namu! 12 Kad tavs dienu skaits būs pilns, tu iesi pie saviem tēviem, es celšu tev pēcnācēju, kas no tevis paša dzimis, es nostiprināšu viņa valdīšanu! 13 Viņš uzcels namu manam vārdam, es nostiprināšu viņa valsts troni uz mūžiem! 14 Es būšu viņa tēvs, viņš būs mans dēls! Par viņa vainu es sitīšu viņu ar ļaužu rīksti, ar cilvēkbērnu pātagām. 15 Savu uzticību neatraušu viņam, kā es to atrāvu Saulam, kuru atstūmu, tev nākot! 16 Tavs nams un tava valsts pastāvēs mūžīgi manā priekšā, tavs tronis būs stiprs uz mūžiem!” 17 Nātāns izstāstīja Dāvidam visus šos vārdus un visu savu redzējumu.
Dāvida lūgšana
(1L 17:16–27)18 Tad ķēniņš Dāvids nāca, apsēdās Kunga priekšā un sacīja: “Kas gan es esmu, Kungs Dievs, kas gan mans nams, ka tu mani cēli tik augstu! 19 Vai tas tev vēl maz, Kungs Dievs, – tu runā par sava kalpa namu tik tālu nākotnē, un tā ir mācība cilvēkam, Kungs Dievs! 20 Ko vēl lai tev Dāvids saka? Tu taču pazīsti savu kalpu, Kungs Dievs! 21 Pēc saviem vārdiem un pēc savas sirds nolūka tu dari šīs diženās lietas, lai tavs kalps tās piedzīvotu! 22 Cik liels tu, Kungs Dievs, – neviens nav kā tu, nav cita Dieva bez tevis, to liecina viss, ko dzirdējām savām ausīm! 23 Kurš vēl ir kā tava tauta – kā Israēls? Vienīgā tauta virs zemes, kuru Dievs gāja izpirkt sev par tautu, lai pagodinātu sevi, lai veiktu diženas lietas, bijājamas lietas – tavā zemē, tavas tautas priekšā, kuru tu sev izpirki no Ēģiptes, no tautām un viņu dieviem! 24 Savu tautu Israēlu tu nostiprināji sev par tautu uz mūžiem, tu, Kungs, kļuvi viņiem par Dievu!
25 Tad nu, Kungs Dievs, tiem vārdiem, ko tu runāji par savu kalpu un viņa namu, liec pastāvēt mūžam un dari, kā esi sacījis! 26 Tavs vārds būs varens uz mūžiem, tie sacīs: Pulku Kungs – Israēla Dievs! Un tava kalpa Dāvida nams pastāvēs tavā priekšā! 27 Tu, Pulku Kungs, Israēla Dievs, tā vēstīji savam kalpam: es tev uzcelšu namu – tavs kalps ir uzdrīkstējies tev sacīt šo lūgšanu!
28 Mans Kungs, Dievs, tu esi Dievs, tavi vārdi ir patiesi, ko tu sacīji savam kalpam – tas labs! 29 Lai tev tīk svētīt sava kalpa namu, lai tas ir mūžīgi tavā priekšā – jo tu, mans Kungs, Dievs, esi runājis, un tava kalpa nams būs svētīts ar tavu svētību mūžīgi!”
