Dāvids skaita Israēlu un Jūdu
(1L 21:1–6)1 Atkal pret Israēlu iedegās Kunga dusmas un musināja Dāvidu, kūdot: “Ej, saskaiti Israēlu un Jūdu!” 2 Tad ķēniņš teica sava karaspēka virspavēlniekam Joābam: “Ej, izstaigā visas Israēla ciltis no Dāna līdz Bēršebai un saskaiti ļaudis, lai es zinātu ļaužu skaitu!”
3 Joābs teica ķēniņam: “Lai Kungs, tavs Dievs, vairo ļaudis vēl un vēl simtkārt un lai mana kunga, ķēniņa, acis to skata! Tomēr, mans kungs, ķēniņ, kāpēc tev sagribējies tādu lietu?” 4 Taču ķēniņa pavēle Joābam un karaspēka virsniekiem bija stingra, un Joābs ar ķēniņa karaspēka virsniekiem devās skaitīt israēliešus. 5 Viņi pārgāja pāri Jardānai un uzslēja nometni Aroērā uz dienvidiem no pilsētas, kas Gāda ielejā, un devās uz Jaazēras pusi. 6 Viņi aizgāja uz Gileādu un Tahtīm-Hodšī novadu, tad devās uz Dān-Jaanu un apkārt Sidonai, 7 nonāca Tīras cietoksnī un visās hiviešu un kanaāniešu pilsētās un devās uz Jūdas dienvidiem, uz Bēršebu. 8 Viņi pārstaigāja visu zemi, un, kad bija pagājuši deviņi mēneši un divdesmit dienas, viņi pārnāca Jeruzālemē. 9 Joābs saskaitīto ļaužu skaitu paziņoja ķēniņam – Israēlā bija astoņi simti tūkstoši karotāju, zobena nesēju, bet Jūdā – pieci simti tūkstoši vīru.
Vēstījums par Dāvida grēku
(1L 21:7–17)10 Pēc tam, kad Dāvids bija saskaitījis ļaudis, viņa sirds iesmeldzās, un Dāvids teica Kungam: “Esmu ļoti grēkojis, tā darīdams! Kungs, piedod jel tagad sava kalpa vainu, jo esmu izdarījis lielu muļķību!”
11 Kad Dāvids no rīta cēlās, Kunga vārds bija nācis pār Dāvida redzētāju, pravieti Gādu: 12 “Ej un pasludini Dāvidam – tā saka Kungs: tavā priekšā es nolieku trīs lietas. Izvēlies vienu, un tā es tev darīšu!” 13 Gāds atnāca pie Dāvida, izstāstīja viņam un teica: “Vai nu tev un tavai zemei uznāks septiņi bada gadi, vai nu trīs mēnešus tev jābēg no ienaidniekiem, kas tevi vajās, vai trīs dienas tavā zemē būs mēris – apdomā un izlem, kādu atbildi man dot tam, kas mani sūtījis.”
14 Dāvids sacīja Gādam: “Man ļoti grūti! Labāk mums krist Kunga rokā – jo liela ir viņa žēlsirdība –, nekā man krist cilvēku rokās!” 15 Un Kungs sūtīja Israēlam mēri no tā rīta līdz noteiktajam laikam. No Dāna līdz Bēršebai tautā nomira septiņdesmit tūkstoši vīru. 16 Eņģelis izstiepa roku uz Jeruzālemi, lai to izpostītu, bet Kungam kļuva žēl darīt tādu ļaunumu. Viņš teica eņģelim, kas nīdēja tautu: “Gana! Apturi savu roku!” Kunga eņģelis bija pie jebūsieša Aravnas klona.
17 Redzot eņģeli, kas kāva cilvēkus, Dāvids teica Kungam: “Redzi, es esmu grēkojis, es esmu noziedzies, bet šīs avis – ko tās ir darījušas?! Lai tava roka ir pret mani un mana tēva namu!”
Altāris Dievam
(1L 21:18–27)18 Tajā dienā Gāds nāca pie Dāvida un teica: “Dodies un cel Kungam altāri uz jebūsieša Aravnas klona!” 19 Un Dāvids devās, kā Kungs bija pavēlējis ar Gāda vārdiem. 20 Kad Aravna paraudzījās lejup, viņš redzēja, ka ķēniņš ar saviem kalpiem nāca pie viņa. Aravna iznāca un noliecās ķēniņam ar seju līdz zemei. 21 Aravna teica: “Kāpēc mans kungs ķēniņš nāk pie sava kalpa?” Dāvids atbildēja: “Lai pirktu no tevis šo klonu un būvētu altāri Kungam – lai manā tautā mitētos šī sērga!” 22 Aravna teica Dāvidam: “Lai mans kungs, ķēniņš, ņem un upurē, kas viņam tīk! Redzi – vērši sadedzināmajam upurim, kuļamais rats un vēršu iejūgs malkai. 23 Ķēniņ, to visu Aravna atdod ķēniņam!”
Tad Aravna teica ķēniņam: “Kungs, tavs Dievs, tevi uzklausīs.” 24 Ķēniņš teica Aravnam: “Nē, es noteikti pirkšu no tevis par maksu. Es nepienesīšu Kungam, savam Dievam, sadedzināmo upuri, kas iegūts par velti.” Un Dāvids nopirka klonu un vēršus par piecdesmit sudraba šekeļiem. 25 Dāvids uzbūvēja tur altāri Kungam un pienesa sadedzināmos upurus un miera upurus. Kungs izpildīja lūgumu par zemi, un sērga Israēlā mitējās.
