Sveiciens
1 Es, presbiteris, rakstu izredzētai kundzei un viņas bērniem, kurus es mīlu visā patiesībā, un ne tikai es viens, bet visi, kas atzinuši patiesību. 2 Un es rakstu tās patiesības dēļ, kas paliek mūsos un būs ar mums uz mūžu. 3 Žēlastība, žēlsirdība un miers būs ar mums no Dieva Tēva un no Jēzus Kristus, Tēva Dēla, patiesībā un mīlestībā.
Patiesība un mīlestība
4 Es ļoti priecājos, ka atradu tavus bērnus dzīvojam patiesībā – pēc tās pavēles, ko saņēmām no Tēva. 5 Bet tagad, kundze, – nevis jaunu pavēli tev rakstīdams, bet paliekot pie tā, kas mums bija iesākumā, – es tevi lūdzu: mīlēsim viens otru. 6 Šī ir tā mīlestība, ka mēs dzīvojam pēc viņa baušļiem. Un šādi skan pavēle, kā iesākumā jau dzirdējāt: dzīvojiet šajā mīlestībā! 7 Daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē. Tie neatzīst, ka Jēzum Kristum bija jānāk miesā – tie ir maldinātāji un antikristi. 8 Uzmanieties, ka jūs nepazaudējat to, ko esam darbā panākuši, bet ka jūs saņemtu pilnu algu. 9 Ikviens, kas grib tiekties tālāk par Kristus mācību un tajā nepaliek, ir bez Dieva. Kas paliek mācībā, tam ir gan Tēvs, gan Dēls. 10 Ja kāds nāk pie jums un šo mācību neatzīst, neuzņemiet viņu savā namā un viņu nesveiciniet. 11 Kas tādu sveicinādams pieņem, tas kļūst līdzdalīgs viņa ļaunajos darbos.
Sveicieni
12 Lai gan man jums ir daudz ko sacīt, es negribēju to rakstīt ar tinti uz papīra, bet ceru nokļūt pie jums un runāt vaigu vaigā, lai mūsu prieks būtu pilnīgs. 13 Tevi sveicina tavas izredzētās māsas bērni.
I.
1 Presbiters izvālātajai kundzei un jōs bārnim, kurus es ikš patīseibas mīļoju, un natikai es vīns, bet arī visi tī, kas patīseibu ir pazynuši, 2 patīseibas dēļ jūs mīļoj, kura myusūs palīk un ar mums byus myužam.
3 Lai ir ar mums žēlesteiba, apžālōšona un mīrs nu Dīva Tāva un nu Tāva Dāla Jezus Kristus patīseibā un mīlesteibā.
4 Mani ļūti īprīcynōja tys, ka storp tovim bārnim atrūdu taidus, kas dzeivoj pēc patīseibas tai, kai mums Tāvs ir pavēlējis. 5 Un es tevis kundze, lyudzu, — lai gon es jaunas bausleibas nadūdu, jo tei ir mums jau nu poša sōkuma, — ka mes cyts cytu mīļōtu. 6 Un mīlesteiba pastōv tamā, ka mes dzeivojam pēc Jō bausleibom. Un tei ir tei bausleiba, kai jyus pošā sōkumā dzērdējot, lai jyus pēc tōs dzeivōtu.
7 Pasaulī ir daudz viļtinīku; jī naatzeist Jezus Kristus, kas ir atnōcis mīsā. Bet taids ir viļtinīks un antikrists. 8 Tōpēc uzmonit sevi, ka napazaudātu tō, kū asot nūpeļnejuši, bet gon sajimtu pylnu olgu. 9 Nivīnam, kas nūsavērzej nūst un Kristus mōceibā napalīk, nava Dīva; bet ikvīnam, kas šytamā mōceibā palīk, ir Tāvs un Dāls. 10-11 Jo kaids pi jums ītu, bet šytōs mōceibas leidza nanastu, napījemit jō mōjā un jō nasveicynojit, jo tys, kas jū sveicynoj, ir jō ļaunūs dorbu daleibnīks.
12 Man vēļ byutu daudz kas jums rokstams, bet es nagrybu tō (dareit) ar tinti uz lopas. Es ceru pi jums aizīt un nu mutes mutē runōt, lai myusu prīca byutu piļneiga.
13 Tevi sveicynoj tovas izradzātōs mōsas bārni.
