Jehoāhāza valdīšana
(2Ķēn 23:31–33)1 Ļaudis ņēma Jošijāhu dēlu Jehoāhāzu un iecēla tēva vietā par ķēniņu Jeruzālemē. 2 Jehoāhāzs sāka valdīt divdesmit trīs gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus. 3 Ēģiptes ķēniņš aizveda viņu no Jeruzālemes un uzlika zemei nodevas – simts mērus sudraba un mēru zelta. 4 Ēģiptes ķēniņš Neho iecēla viņa brāli Eljākīmu par Jūdas un Jeruzālemes ķēniņu un pārdēvēja viņu par Jehojākīmu, bet viņa brāli Jehoāhāzu aizveda uz Ēģipti.
Jehojākīma valdīšana un gūsts
(2Ķēn 23:34–24:7)5 Jehojākīms sāka valdīt divdesmit piecu gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus un darīja to, kas netīkams Kungam, viņa Dievam. 6 Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars devās pret viņu, saistīja vara važās un aizveda uz Bābeli. 7 Nebūkadnecars aizveda uz Bābeli arī daudzus Kunga nama traukus un novietoja tos savā templī Bābelē. 8 Pārējie Jehojākīma darbi un preteklības, ko viņš darījis, un viss, kas atrodams pret viņu, – par to rakstīts Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Jehojāhīns.
Jehojāhīna valdīšana un gūsts
(2Ķēn 24:8–17)9 Jehojāhīns sāka valdīt astoņpadsmit gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus un desmit dienas. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam. 10 Gadu mijā ķēniņš Nebūkadnecars sūtīja pēc viņa un aizveda kopā ar skaistākajiem Kunga nama traukiem uz Bābeli, bet viņa brāli Cedekiju iecēla par ķēniņu Jūdā un Jeruzālemē.
Cedekijas valdīšana
(2Ķēn 24:18–20; Jer 52:1–3a)11 Cedekija sāka valdīt divdesmit viena gada vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus. 12 Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, viņa Dievam, un nepakļāvās pravieša Jeremijas teiktajiem Kunga vārdiem.
Jeruzālemes krišana
(2Ķēn 25:1–21Jer 52:3b–30)13 Viņš sacēlās pat pret ķēniņu Nebūkadnecaru, kurš bija viņu nozvērinājis pie Dieva, – nocietinājis sirdi, viņš spītīgi neatgriezās pie Kunga, Israēla Dieva. 14 Arī galvenie priesteri un tauta kļuva arvien nodevīgāki un darīja tāpat kā visas pretīgās tautas, apgānīdami Kunga namu, kas viņam bija svēts Jeruzālemē.
15 Kungs, viņu tēvu Dievs, atkal un atkal sūtīja pie tiem savus vēstnešus, jo gribēja taupīt savu tautu un mājokli. 16 Bet tie izsmēja Dieva sūtņus, nicināja viņa vārdus un ņirgājās par viņa praviešiem, līdz Kunga dusmas nāca pār tautu – nekas vairs nebija glābjams! 17 Viņš uzsūtīja tiem kaldiešu ķēniņu, un tas svētnīcā kāva jaunekļus ar zobenu – nežēloja ne jaunekļus, ne jaunavas, ne vecus, ne vārgus, visus Dievs atdeva viņam. 18 Arī visus Dieva nama piederumus, gan lielus, gan mazus, un Kunga nama dārgumus, ķēniņa un augstmaņu dārgumus – visu viņš aizveda uz Bābeli. 19 Dieva namu nodedzināja, un Jeruzālemes mūrus sagrāva. Visas pilis nodedzināja, ar uguni un izpostīja visu, kas tur bija vērtīgs. 20 Kurš bija paglābies no zobena, to aizveda trimdā uz Bābeli par vergu sev un saviem dēliem – tā bija līdz Persijas valdīšanai, 21 lai piepildītos Jeremijas teiktais Kunga vārds: līdz zeme būs guvusies sabata gadus, visu laiku tā dusēs izdeldēta, līdz būs apritējuši septiņdesmit gadi.
Kīrs atlaiž jūdus no trimdas
(Ezr 1:1–4)22 Persijas ķēniņa Kīra pirmajā valdīšanas gadā, lai piepildītos Jeremijas teiktais Kunga vārds, Kungs mudināja Persijas ķēniņa Kīra garu, un tas lika izziņot pa visu savu valsti rakstiski un mutiski šādu rīkojumu:
23 “Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Kungs, debesu Dievs, man ir devis visas zemes valstis un izvēlējies mani, lai es uzceļu viņam templi Jeruzālemē, kas ir Jūdā. Tie, kas no viņa tautas mīt pie jums, lai dodas turp, – Kungs, viņu Dievs, ir ar tiem!”
