Norādījums par lūgšanām
1 Visupirms es mudinu tevi izteikt lūgumus Dievam, pielūgt, aizlūgt un pateikties Dievam un to darīt par visiem cilvēkiem, 2 par ķēniņiem un visiem, kas augstos amatos, lai mēs mierīgi un klusi dzīvotu dievbijīgi un krietni. 3 Tas ir labi un atzīstami mūsu glābēja Dieva priekšā, 4 kas grib, lai visi cilvēki tiktu glābti un nāktu pie patiesības atzīšanas. 5 Jo ir viens vienīgs Dievs un viens vidutājs starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus, 6 kas sevi ir nodevis par izpirkumu visu labā – tā kļūdams par pestīšanas liecību, laikam pienākot. 7 Tādēļ esmu nolikts par sludinātāju un apustuli – es runāju patiesību, es nemeloju –, par skolotāju pagāniem ticībā un patiesībā. 8 Es gribu, lai vīri visur lūgtu, paceldami šķīstas rokas, bez dusmām un ķildošanās. 9 Tāpat arī sievas, piedienīgi tērptas, lai rotājas ar biklumu un pieticību, nevis krāšņām matu rotām, zeltu un pērlēm vai dārgām drānām, 10 un ar krietniem darbiem, kā pieklājas sievām, kas solījušās dzīvot dievbijīgi. 11 Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. 12 Un es neļauju sievai vīru mācīt vai valdīt pār vīru, bet tai jāpaliek mierā. 13 Jo Dievs pirmo izveidoja Ādamu, tikai pēc tam Ievu. 14 Ne jau Ādams tika pievilts, bet sieva, viņa izdarīja pārkāpumu. 15 Sievas tiks izglābtas caur bērnu dzemdēšanu, ja vien pieticīgas tās paliks ticībā un mīlestībā, un svētumā. Šie vārdi ir uzticami.
II.
Publiskōs lyugšonas.
1 Vyspyrms es tevi uzaicynoju, ka natyktu nūturātas lyugšonas, lyugumi, pīlyugšonas un pateiceibas lyugšonas par visim cylvākim, 2 par kēnenim un visim varas nesējim, lai mes vysā dīvbejeibā un gūdbejeibā mīreigi un natraucāti varātu dzeivōt. 3 Tys ir labi un pateikami myusu Pesteitōja Dīva prīškā, 4 kas grib lai visi cylvāki byutu izpesteiti un pīītu pi patīseibas atzeišonas. 5 Ir tik vīns vīneigs Dīvs un vīns Vydōtōjs storp Dīvu un cylvākim: Cylvāks Jezus Kristus, 6 kas pats sevī atdeve izpērkšonas moksai par visim. Šitei ir pesteišonas līceiba, kas sovā laikā atnōce. 7 Deļ jōs es asmu īcalts par sludynōtōju un apostolu, — es stōstu patīseibu, es namaloju, — par tautu mōceitōju ticeibā un patīseibā.
8 Es grybu, lai veirīši ikvīnā vītā padīveigi rūkas pacāluši lyugtūs bez dusmes un greizsirdeibas.
9 Tai pat arī sīvītes lai īsarūn kautreigi, saprateigi sevi īrūsušas na ar motu puškim, zaltu, perlem un dōrgom drēbem, 10 bet gon, kai dīvbejeigom sīvītem pīnōkās, ar lobim dorbim.
11 Sīvīte lai pījam mōceibu vysā mīreigi un padeveigi; 12 es sīvītei naatļaunu ni mōceit, ni arī par veirīti vaļdeit, jai joizatur vysā klusu, 13 jo īprīkš beja radeits Odums un tad tikai Īva. 14 Na Odums beja pīvylts, bet gon sīva beja pīvylta un izdareja pōrkōpumu. 15 Tūmār, jei sev pesteišonu atrass mōtes pīnōkumu izpiļdeišonā, jo tik jei gūdeigi pastōvēs ticeibā, mīlesteibā un svātpalikšonā.
