Apollonija sakāve
1 Matatija vietā stājās viņa dēls Jūda, saukts Makabejs. 2 Tam palīdzēja visi viņa brāļi un visi, kas bija pieķērušies viņa tēvam un aizrautīgi cīnījušies Israēlā. 3 Tā viņš vairoja savas tautas godu, viņš apvilka krūšu bruņas kā varenais un apjozās ar saviem cīņas ieročiem, un veda karus, ar savu zobenu sargādams nometni. 4 Savos darbos tas līdzīgs lauvam, kā jauns lauva, kas pēc laupījuma rēc. 5 Viņš atrada bauslības pārkāpējus un vajāja tos, ar uguni izdeldēja tos, kas postīja viņa tautu. 6 Bauslības pārkāpēji izbailēs no viņa rāvās atpakaļ un visi ļauna darītāji iztrūkās; tā glābšana sekmējās ar viņa roku. 7 Viņš darīja dzīvi rūgtu daudziem ķēniņiem un iepriecināja Jēkabu ar saviem darbiem; mūžam slavēta ir viņa piemiņa! 8 Viņš pārstaigāja Jūdejas pilsētas un izdeldēja bezdievjus no tās; viņš novērsa dusmību no Israēla, 9 un viņa vārds bija slavens līdz pat zemes galam, un viņš sapulcināja tos, kam jau bija nospriesta bojāeja.
10 Bet Apollonijs sapulcināja cittautiešus un arī lielu karaspēku no Samarijas, lai karotu pret Israēlu. 11 Kad Jūda to uzzināja, viņš izgāja tam pretī, sakāva viņa karaspēku un viņu pašu nokāva, daudzi no tiem krita kaujas laukā savainoti, bet pāri palikušie bēga. 12 Un Jūda ieguva no viņiem kara laupījumu, viņš ņēma Apollonija zobenu un allaž lietoja to cīņā.
Cīņa pie Bēt-Horonas
13 Kad Sīrijas karaspēka pavēlnieks Sērons dzirdēja, ka Jūda ir sapulcinājis ap sevi pulkus un ticīgos ļaudis, kas ar to kopā dodas karā, 14 viņš sacīja: “Es darīšu slavenu savu vārdu un iemantošu sev godu ķēniņa valstī – es karošu ar Jūdu un viņa sekotājiem, kas nicina ķēniņa pavēli.” 15 Viņam pievienojās un devās līdzi varens pulks bezdievju, lai palīdzētu viņam atriebties Israēla dēliem. 16 Viņš tuvojās Bēt-Horonas nogāzei, un viņam pretī izgāja Jūda ar pavisam nedaudziem. 17 Kad tie ieraudzīja karapulku, kas nāca viņiem pretī, tie sacīja Jūdam: “Kā gan mēs, būdami tik mazā skaitā, lai spētu cīnīties ar tik lielu un varenu pulku? Turklāt mēs esam izsalkuši, jo šodien mēs vēl neko neesam ēduši.” 18 Jūda atbildēja: “Viegli var notikt, ka daudzi tiek nodoti nedaudzu rokās, un nav atšķirības debesu priekšā – izglābt ar daudziem vai ar nedaudziem; 19 ne jau no karaspēka lieluma atkarīga uzvara karā, bet gan no debesīm nāk spēks. 20 Tie nāk pret mums ar lielu augstprātību un netaisnību, lai nonāvētu mūs un mūsu sievas, un mūsu bērnus, tie nāk, lai mūs aplaupītu, 21 bet mēs cīnāmies par savu dzīvību un saviem likumiem. 22 Tas būs pats Kungs, kas satrieks tos mūsu vaiga priekšā, bet jūs no tiem nebaidieties.” 23 Tad Jūda, beidzis runāt, spēji metās virsū Sēronam un viņa nometnei, un tie tika satriekti viņa priekšā. 24 Viņš vajāja tos pa Bēt-Horonas nogāzi līdz pat līdzenumam; viņiem krita astoņi simti vīru, bet pārējie aizbēga uz filistiešu zemi. 25 Tā cittautiešus, kas dzīvoja apkārt, pārņēma ārkārtīgas izbailes, un tie sāka baidīties no Jūdas un viņa brāļiem. 26 Bet Jūdas vārda slava nonāca līdz pat ķēniņam, un par viņa kara mākslu runāja cittautieši.
Lisija apvienotie spēki pret Israēlu
27 Kad ķēniņš Antiohs izdzirda visas šīs runas, viņš kļuva ļoti nikns un izsūtīja vēstnešus pa visu savu valsti un sapulcināja spēcīgu karaspēku. 28 Ķēniņš lika arī atvērt valsts mantnīcu un izmaksāt karaspēkam gada algu un pavēlēja tiem būt gatavībā jebkurai vajadzībai. 29 Bet tad viņš redzēja, ka naudas krātuvē nepietiek, jo maz nodevu bija saņemts no zemes sacelšanās un nelaimju dēļ, kuras viņš pats bija izraisījis tajā zemē, atceldams likumus, kas tur bija kopš senām dienām. 30 Un ķēniņš sāka bažīties, ka viņam atlicis naudas tikai vienai vai divām reizēm, lai īstenotu tos tēriņus un apdāvināšanu, ar ko viņš pārspēja iepriekšējos ķēniņus. 31 Viņa sirds tādēļ bija ļoti norūpējusies, un viņš nolēma doties uz Persiju, lai ievāktu tur zemes nodevas un ieņemtu daudz naudas. 32 Ķēniņš atstāja Lisiju, kādu slavenu vīru no ķēniņa dzimtas, pārvaldīt viņa lietas visā apvidū no Eifrātas upes līdz pat Ēģiptes zemei 33 un uzticēja tam sava dēla Antioha audzināšanu līdz brīdim, kad viņš pats atgriezīsies. 34 Viņš arī atstāja Lisijam pusi sava karaspēka un kaujas ziloņus un deva tam pavēles par visu, ko pats bija nolēmis, arī par Jūdejas un Jeruzālemes iedzīvotājiem, 35 ka viņš nosūtītu turp karaspēku, lai tas izdeldētu un iznīcinātu Israēla spēku un Jeruzālemes atlikumu, un izdeldētu pat viņu piemiņu no šīs vietas, 36 nometinot viņu apvidū svešinieku dēlus un izdalot tiem viņu zemi. 37 Tad ķēniņš ņēma atlikušo karaspēka pusi un simt četrdesmit septītajā gadā devās projām no savas valsts galvaspilsētas Antiohijas. Viņš pārcēlās pāri Eifrātas upei un devās cauri augšējiem apgabaliem.
38 Bet Lisijs izvēlējās Ptolemaju, Dorimena dēlu, Nikanoru un Gorgiju, varenus vīrus no ķēniņa draugu vidus, 39 un nosūtīja tos kopā ar četrdesmit tūkstošiem vīru un septiņiem tūkstošiem jātnieku, lai tie pēc ķēniņa pavēles dotos izpostīt Jūdeju. 40 Tie devās ceļā ar visu savu karaspēku un, nonākuši līdzenumā, kas bija netālu no Emmausas, uzcēla tur nometni. 41 Kad tās vietas tirgoņi izdzirdēja, kas pie viņiem ieradušies, tie ņēma lielu daudzumu sudraba un zelta, kā arī važas un ieradās nometnē, lai dabūtu sev Israēla dēlus par kalpiem; tur tiem pievienojās arī Sīrijas un citu zemju karaspēks. 42 Kad Jūda un viņa brāļi redzēja, ka ļaunums ir vairojies un ienaidnieku karaspēks ir uzcēlis nometni viņu robežās, tie saprata, ko ķēniņš bija pavēlējis nodarīt viņu tautai, lai to pazudinātu un iznīcinātu. 43 Tad sacīja ikviens savam tuvākajam: “Atjaunosim to, kas izpostīts mūsu tautā, un karosim par mūsu tautu un svētnīcu!” 44 Tika sasaukta sapulce, lai varētu sagatavoties karam, lai piesauktu Dievu un lūgtu pēc žēlastības un apžēlošanas. 45 Bet Jeruzāleme bija neapdzīvota kā tuksnesis, vairs nebija neviena no tās dzimuma, kas tajā ieiet un iziet; tās svētnīca izmīdīta, tās kalna cietoksnī svešinieku dēli; tā kļuvusi par viesu namu cittautiešiem. Jēkaba prieks ir atņemts, apklususi flauta un lira. 46 Un tie atnāca un sapulcējās Micpā, iepretim Jeruzālemei, jo Israēlam senāk Micpā bija lūgšanu vieta. 47 Tanī dienā tie gavēja un apvilka maisus, un kaisīja uz galvām pelnus, un pārplēsa savas drēbes. 48 Tie atvēra bauslības grāmatu, lai uzzinātu to, ko cittautieši grib uzzināt, izmantodami savu elku tēlus. 49 Tie sanesa priesteru tērpus un pirmaugļus, un desmito tiesu, tie sasauca nazīriešus, kuru solījuma dienas bija piepildījušās,
50 tie pacēla balsi un sauca uz debesīm:
“Ko lai mēs darām ar visu šo un kur lai to nesam?
51 Tava svētnīca – izmīdīta un apgānīta,
tavi priesteri bēdās un pazemoti.
52 Redzi, cittautieši sapulcējušies pret mums,
lai iznīcinātu mūs,
tu zini, ko tie ir nosprieduši par mums.
53 Kā gan mēs varēsim tiem stāties pretī,
ja tu mums nepalīdzēsi?”
54 Un tie pūta taures un sauca skaļā balsī. 55 Pēc tam Jūda iecēla tautai priekšniekus pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmit un pār desmit. 56 Viņš arī pēc bauslības sacīja tiem, kas bija cēluši namu, nupat apņēmuši sievu vai dēstījuši vīnadārzu, un tiem, kas bailīgi, lai tie katrs atgriežas savā namā. 57 Tad karapulks devās uz priekšu un uzcēla nometni uz dienvidiem no Emmausas. 58 Un Jūda sacīja: “Apjozieties un esiet stipri, esiet gatavi rītā agri doties kaujā ar cittautiešiem, kas sapulcējušies pret mums, lai iznīcinātu mūs un mūsu svētumus, 59 jo labāk mums ir mirt kaujas laukā nekā pieredzēt ļaunumu, kas nāks pār mūsu tautu un svētnīcu. 60 Un, kāda būs viņa debesu griba, tā viņš darīs.”
