Romiešu un spartiešu savienība
1 Jonatāns redzēja, ka brīdis viņam ir labvēlīgs, un aizsūtīja uz Romu īpaši izvēlētus vīrus, lai atjaunotu un izveidotu ar Romu draudzīgas attiecības; 2 ar tādu pašu nolūku viņš nosūtīja vēstules uz Spartu un citām vietām. 3 Kad šie vīri nonāca Romā, tie iegāja valsts padomes sapulcē un sacīja: “Augstais priesteris Jonatāns un Jūdejas tauta mūs ir sūtījuši pie jums, lai atjaunotu draudzības un kara savienības līgumu, kāds tas bija iepriekš.” 4 Tad romieši tiem iedeva vēstules dažādu zemju pārvaldniekiem, lai tos ar mieru aizvadītu uz Jūdejas zemi.
5 Bet šis ir tās vēstules noraksts, ko Jonatāns nosūtīja spartiešiem:
6 “Augstais priesteris Jonatāns, tautas vecajo padome, priesteri un visa pārējā Jūdejas tauta sūta sveicienus saviem brāļiem spartiešiem! 7 Jau senāk augstais priesteris Onija saņēma vēstuli no Ārija , kas tobrīd valdīja pār jums, ka jūs esat mūsu brāļi, kā to parāda tālāk pievienotais vēstules noraksts. 8 Un Onija pieņēma atsūtīto vēstnesi ar godu, kā pienākas, un saņēma vēstuli, kurā bija skaidri rakstīts par draudzību un kara savienību. 9 Lai gan mums pašlaik nav vajadzības pēc tā visa, jo mūsu mierinājums ir Svētie Raksti, kas ir mūsu rokās, 10 taču mēs nolēmām sūtīt jums vēstuli un atjaunot ar jums brālīgu sadraudzību un savienību, lai mēs nekļūtu svešinieki, jo kopš tā brīža, kad jūs mums sūtījāt savu vēstuli, ir pagājis krietns laiks. 11 Mēs allaž savos svētkos un citās noteiktajās dienās pastāvīgi jūs pieminam ar upurēšanām un lūgšanām, kā jau tas brāļiem pienākas un pieklājas; 12 un mēs priecājamies par jūsu godību. 13 Bet mūs no visām pusēm apstājušas daudzas bēdas un daudzi kari, un pret mums ir karojuši ķēniņi, kas mums visapkārt, 14 taču mēs negribējām ar šiem kariem apgrūtināt jūs un citus sabiedrotos, un draugus. 15 Un mums taču ir palīdzība no debesīm, kas mums palīdzēja un mūs izglāba no ienaidniekiem, un mūsu ienaidnieki tika pazemoti. 16 Tagad mēs esam izvēlējušies Nūmēniju, Antioha dēlu, un Antipatru, Jasona dēlu, un esam tos nosūtījuši pie romiešiem, lai tie atjaunotu iepriekšējo draudzību un kara savienību. 17 Mēs pavēlējām tiem doties arī pie jums, sveicināt jūs un nodot jums vēstuli par mūsu brālīgo attiecību atjaunošanu. 18 Un jūs tagad darīsiet labi, ja mums uz to atbildēsiet.”
19 Un šis ir tās vēstules noraksts, kas bija sūtīta Onijam:
20 “Spartiešu ķēniņš Ārijs sūta sveicienu augstajam priesterim Onijam! 21 Kādos rakstos ir atrodams, ka spartieši un jūdi ir brāļi, jo ir cēlušies no Ābrahāma dzimtas. 22 Kad nu tas ir kļuvis zināms, jūs darītu labi, ja uzrakstītu mums, kā jums klājas; 23 mēs jums savukārt rakstām, ka jūsu lopi un jūsu manta pieder mums, bet viss, kas mūsu, – jums. Un visu šo mēs esam pavēlējuši jums paziņot.”
Trifons sagūsta Jonatānu
24 Jonatāns uzzināja, ka Dēmētrija virsnieki dodas karot pret viņu ar vēl lielāku karaspēku nekā iepriekšējā reizē. 25 Tad viņš devās ārā no Jeruzālemes un sagaidīja tos Amatitas zemē, jo tā viņš domāja nepieļaut tiem ieiet viņa zemē. 26 Jonatāns sūtīja izlūkus uz viņu nometni, un tie atgriezās ar ziņu, ka pretinieks ir nolēmis tiem uzbrukt tajā pašā naktī. 27 Kad norietēja saule, Jonatāns pavēlēja saviem karavīriem būt nomodā pilnā bruņojumā un kaujas gatavībā, tāpat viņš arī norīkoja sardzi visapkārt nometnei. 28 Pretinieki uzzināja, ka Jonatāns un viņa vīri ir gatavībā, un nobijās; viņu sirds pagura, un viņi iededzināja gaismas savā nometnē un aizbēga. 29 Bet Jonatāns līdz pašam rītam to nezināja, jo viņš redzēja iedegtās gaismas. 30 Tad Jonatāns dzinās tiem pakaļ, bet nevarēja panākt, jo tie jau bija šķērsojuši Eleuteras upi. 31 Un Jonatāns pagriezās pret arābiem, ko sauca par zebedejiem, un tos sakāva, iegūdams laupījumu. 32 Tad viņš atkal sagatavojās, nāca uz Damasku un izgāja cauri visam šim apgabalam. 33 Bet Simons devās ārā un izgāja cauri visam apgabalam līdz Aškelonai un tai tuvējiem cietokšņiem, tad pagriezās uz Jafu un to negaidot pārsteidza, 34 jo viņš bija dzirdējis, ka tie grib nodot cietoksni Dēmētrija karaspēkam; Simons tajā izvietoja arī karaspēku, lai tas to sargātu. 35 Kad Jonatāns atgriezās, viņš sapulcināja tautas vecajos un kopā ar tiem nosprieda celt Jūdejā cietokšņus, 36 uzcelt augstāk Jeruzālemes mūrus un uzbūvēt ļoti augstu sienu, kas nošķir klints cietoksni no pilsētas, tā, lai tā būtu nošķirta no pilsētas un tur nevarētu notikt pirkšana un pārdošana. 37 Viņi sanāca kopā, lai celtu pilsētu, bet mūra daļa, kas bija ielejā, sabruka, tad tie atjaunoja šo daļu, ko sauca Hafenata. 38 Bet Simons uzcēla Adidu Sefēlā, to nostiprināja ar stipriem vārtiem un aizšaujamiem.
39 Tad Trifons gribēja valdīt Āzijā – viņš uzlika sev galvā kroni un izstiepa savu roku pret Antiohu. 40 Taču viņš uztraucās, ka Jonatāns to varētu nepieļaut un sākt pret viņu karu, tādēļ viņš meklēja viņu sagūstīt un nogalināt un devās uz Bēt-Šānu. 41 Tad Jonatāns izgāja viņam pretī ar četrdesmit tūkstošiem izlases vīru, izkārtotiem kaujas ierindā, un nonāca Bēt-Šānā. 42 Trifons redzēja, ka viņš atnācis ar lielu karaspēku, un savu roku pret viņu neizstiepa. 43 Viņš to uzņēma ar pienācīgu godu, ieveda to savu draugu pulkā, deva tam dāvanas un pavēlēja saviem draugiem un karaspēkam to klausīt. 44 Viņš sacīja Jonatānam: “Kādēļ gan lai nopūlas visa šī tauta, mums taču nav gaidāms karš. 45 Sūti viņus tagad mājās, bet atlasi sev nedaudz vīru, kas būs pie tevis, un dodies ar mani kopā uz Ptolemaīdu. Es tev to gribu nodot līdz ar pārējiem cietokšņiem, pārējo karaspēku un nodokļu ievācējiem, šī paša iemesla dēļ es arī esmu šurp ieradies.” 46 Jonatāns viņam noticēja un darīja tā, kā viņš sacīja, un atlaida karaspēku uz Jūdeju. 47 Pie sevis Jonatāns paturēja trīs tūkstošus vīru, no kuriem divus viņš atstāja Galilejā, bet tūkstotis gāja viņam līdzi. 48 Kad Jonatāns ienāca Ptolemaīdā, ptolemaīdieši aizslēdza vārtus un viņu sagūstīja; un visus viņa pavadītājus nogalināja ar zobenu. 49 Tad Trifons nosūtīja uz Galileju un uz lielo līdzenumu kājniekus un jātniekus, lai iznīcinātu visus, kas bija ar Jonatānu. 50 Kad viņi uzzināja, ka Jonatāns sagūstīts un tie, kas bija ar viņu, ir nogalināti, viņi uzmundrināja cits citu un iznāca pretiniekam pretī saliedētā ierindā un gatavi cīņai. 51 Bet vajātāji ieraudzīja, ka te būs cīņa uz dzīvību un nāvi, un griezās atpakaļ. 52 Tad tie visi mierā atgriezās Jūdejā un apraudāja Jonatānu un viņa vīrus, un ļoti bijās; visā Israēlā bija gaužas vaimanas. 53 Un visas apkārtējās tautas centās viņus iznīcināt, jo tie sacīja: “Viņiem nav vadoņa, kas tiem varētu palīdzēt, tādēļ tagad ar viņiem cīnīsimies un izdeldēsim viņu piemiņu no ļaužu atmiņas.”
