Dieva bērni
1 Redziet, cik lielu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, ka tiekam saukti Dieva bērni un tādi arī esam. Pasaule mūs neatzīst, tādēļ ka tā nav atzinusi viņu. 2 Mīļotie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim līdzīgi viņam, mēs redzēsim viņu tādu, kāds viņš ir. 3 Bet katrs, kam ir šī cerība uz viņu, šķīsta sevi, tāpat kā viņš ir šķīsts. 4 Katrs, kas grēko, pārkāpj likumu, jo grēks ir nelikumība. 5 Un jūs zināt, ka viņš parādījās, lai paņemtu prom grēkus, un viņā nav grēka. 6 Ikviens, kas paliek viņā, negrēko, bet, kas grēko, nav viņu nedz redzējis, nedz pazinis. 7 Bērniņi, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tāpat kā viņš ir taisns. 8 Kas dara grēku, ir no velna, jo velns grēko jau no paša sākuma, un Dieva Dēls tādēļ ir parādījies, lai izjauktu velna darbus. 9 Ikviens, kas dzimis no Dieva, nedara grēku, jo Dieva sēkla paliek viņā; un viņš nevar grēkot, jo ir no Dieva dzimis. 10 Tā top redzami Dieva bērni un velna bērni – katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva; tāpat arī tas, kas nemīl savu brāli.
Mīliet cits citu!
11 Jo šī ir tā vēsts, ko jūs esat dzirdējuši no iesākuma – lai mēs mīlam cits citu. 12 Ne tā kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli. Un kādēļ viņš to nokāva? Tādēļ, ka viņa darbi bija ļauni, bet viņa brāļa darbi – taisni. 13 Nebrīnieties, brāļi, ka pasaule jūs ienīst. 14 Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, tādēļ ka mēs mīlam brāļus, bet, kas nemīl, paliek nāvē. 15 Ikviens, kas savu brāli nīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību. 16 Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem. 17 Ja kādam šajā pasaulē ir pārticība un viņš redz savu brāli trūkumā un noslēdz tam savu sirdi, kā lai viņā paliek Dieva mīlestība? 18 Bērniņi, nemīlēsim ar vārdiem un ar mēli, bet ar darbiem un patiesību! 19 Un tā mēs zināsim, ka esam no patiesības: iedrošināsim viņa priekšā savu sirdi! 20 Un, pat ja mūsu sirds mūs apsūdz, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds, un viņš zina visu. 21 Mīļotie, ja jau mūs neapsūdz sirds, tad mums ir paļāvība uz Dievu. 22 Ja mēs ko lūdzam, tad saņemam no viņa, jo mēs turam viņa baušļus un darām to, kas viņam tīkams. 23 Viņa bauslis ir, lai mēs ticam viņa Dēla Jēzus Kristus vārdā un mīlam viens otru, kā viņš mums ir pavēlējis. 24 Bet, kas viņa baušļus tur, tas paliek viņā un viņš tanī. No tā mēs zinām, ka viņš paliek mūsos, no Gara, ko viņš mums ir devis.
III.
1 Raugat, cik lelu mīlesteibu Tāvs mums ir parōdejis: Myusus sauc par Dīva bārnim un taidi mes arī asam. Un pasauļs myusu napazeist — tōpēc, ka Jō nav pazinis. 2 Nūmīļōtī, tagad mes asom Dīva bārni, un kas vēļ mes byusim, tys veļ nav atklōts. Tūmār mes zynom: Kad tys byus atklōts, tad mes byusim Jam leidzeigi, jo tad mes Jū redzēsim taidu, kaids Jys ir. 3 Un ikvīns, kas ikš Jō cer, lai tōp svāts, kai Jys ir svāts. 4 Ikvīns, kas grākoj, dora nalykumeibu, jo grāks ir nalykumeiba. 5 Jyus gon zynot, ka Jys atnōce, pats byudams bez grāka, lai nūcaltu myusu grākus. 6 Un kas Jymā palīk, tys nagrākoj; kas grākoj, tys Jō nava redzējis, ni arī Jō pazinis. 7 Bērneņi, lai nivīns jyusu ramaldynoj. Kas taisneigi dora, tys ir taisneigs kai Jys pats ir taisneigs. 8 Bet kas grākoj, tys paīt nu valna, jo valns grākōja nu poša sōkuma. Un Dīva Dāls atgōja, lai valna dorbus iznycynōtu.
9 Kas nu Dīva ir dzimis, tys nagrākoj, jo tymā palīk Jō sākla. Un jys arī navar grākōt, jo nu Dīva ir pīdzimis. 10 Tai var pazeit valna bārnus un Dīva bārnus. Nivīns, kas taisneigi nadora, nava nu Dīva ta pat, kai nivīns, kas sova brōļa namīļoj. 11 Un tai skaņ sludynōjums, kuru jyus nu sōkuma asot dzērdējuši: Mums vīnam ūtru jōmīļoj. 12 Un na tai kai Kains, kas beja nu ļaunō, nūsyta sovu brōli, un kōpēc? Tōpēc, ka ļauni beja jō dorbi, bet jō brōļa beja taisneigi.
13 Nasabreinojit, brōli, ka jyusus pasauļs īneist. 14 Mes labi zynom, ka mes nu nōves asom pōrgōjuši uz dzeivi, jo mes mīļojam brōļus. Bet kas namīļoj, tys palīk nōvē.
15 Kas sovu brōli īneist, tys ir slapkova, un jyus zynot, ka nivīnam slapkovai nav sevī palīkūšōs myužeigōs dzeives. 16 (Dīva) mīlesteibu mes pazeistam tamā, ka Jys par mums atdeve sovu dzeiveibu. Tai arī mums jōuzupurej dzeiveiba par brōlim.
17 Kam šite ir pasauļa monts, un jys redz sovu brōli tryukumā, bet sovu sirdi tam aizdora, kai tad jymā var byut Dīva mīlesteiba? 18 Bērneni, lai mes mīļojam na ar vōrdim un na ar mēli, bet gon ar dorbim un ar patīseibu. 19 Caur tū mes pazeisim, ka asam nu patīseibas un Jō prīškā nūmīrynōsim sovu sirdi. 20 Un jo myusu sirds myusus apvaiņoj, tad tūmār Dīvs ir lelōks par myusu sirdi, un Jys zyna vysu.
21 Nūmīļōtī, jo sirds myusu naapvaiņoj, tad mums ir cereiba uz Dīva. 22 Un kō vīn lyugsim nu Jō, mes sajimsim, jo tik mes izpiļdeisim bausleibas un dareisim tū, kas Jam pateik. 23 Un Jō bausleiba ir, lai mes tycātu Jō Dāla Kunga Jezus Kristus vōrdam, lai mes cyts cytu mīļōtu, kai Jys mums ir pavēlējis. 24 Kas pylda Jō bausleibas, tys ir Jymā un Jys tymā. Tū, ka jys palīk myusūs, mes pazeistam nu Gora, kuru Jys mums ir īdevis.
