Sentēvu slavinājums
1 Tad nu teiksim augsti godājamus vīrus,
mūsu tēvus, katru savā paaudzē, –
2 lielu godību ir radījis Kungs
ar savu diženumu, kas viņam piemīt kopš mūžības.
3 Tie ir bijuši valdnieki savās ķēniņvalstīs,
vīri ar vārdu, apveltīti ar spēku,
padomdevēji, ar izpratni apveltīti,
ar saviem pravietojumiem – vēstītāji.
4 Tie ir bijuši vadoņi tautai – ar saviem padomiem,
ar savu izpratni tautas gudrībā,
gudri vārdos un savā mācībā,
5 mūzikas melodiju atradēji,
teicēji – dzeju rakstītāji,
6 bagāti vīri, kam varas atliku likām,
kas mierā savās mājās mājojuši.
7 Visus tos godāja laikabiedri,
tie bija sava laikmeta lepnums.
8 To vidū ir tādi, kas atstājuši aiz sevis vārdu,
un par tādiem stāsta ar atzinību;
9 bet ir arī tie, kas piemiņā nav palikuši,
pazuduši, it kā nemaz nebūtu dzīvojuši,
kļuvuši par tādiem, kuru nav bijis,
un līdz ar pašiem – to bērni.
10 Bet ar žēlsirdīgajiem nav noticis tā,
nav aizmirsti viņu taisnīgie darbi;
11 līdz ar viņu pēcnācējiem saglabājas
to krietnais mantojums – bērnubērni.
12 Uzticīgi derībai ir viņu pēcnācēji,
pateicoties tiem, arī viņu bērni;
13 mūžam paliks viņu pēcnācēji,
neizdzēšama būs viņu slava.
14 Mierā ir guldītas viņu miesas,
paaudžu paaudzēs dzīvos vārds:
15 par viņa gudrību stāstīs tautas,
un viņu slavu sapulcējušies teiks.
16 Hanohs iepatikās Kungam un tika
uzņemts debesīs,
atgriešanās paraugs paaudžu paaudzēs.
17 Par pilnīgu un taisnīgu tika atzīts Noa,
kas kļuva par aizvietotāju, pienākot dusmu laikam,
tādēļ uz zemes atlikums saglabājās,
kad uznāca plūdi.
18 Kungs noslēdza ar viņu mūžīgu derību:
nekad vairs plūdi neizdeldēs dzīvo radību.
19 Ābrahāms – dižs daudzu tautu tēvs,
kam godības ziņā nav atzīts līdzīgs neviens,
20 Visuaugstākā bauslību ievēroja,
ar Visuaugstāko stājās derībā;
derību apliecinājis ar savu miesu,
pārbaudījumā tika atzīts uzticams.
21 Tādēļ, ar zvērestu apliecinot, Kungs apsolīja
tautas svētīt ar viņa pēcnācējiem,
tos vairot kā smilšu graudus
un godā celt kā zvaigznes,
tiem piešķirt mantojumu: no jūras līdz jūrai,
no Eifrātas līdz pašām zemes malām.
22 Un tāpat viņš apsolīja Īzakam
viņa tēva Ābrahāma dēļ
23 svētību visām tautām;
un derību viņš guldīja uz galvas Jēkabam.
Ar savu svētību Kungs viņu atzina,
piešķīra mantojumu, noteica robežas
un sadalīja divpadsmit ciltīs,
Sentēvu slavinājums
1 Tad nu teiksim augsti godājamus vīrus,
mūsu tēvus, katru savā paaudzē, –
2 lielu godību ir radījis Kungs
ar savu diženumu, kas viņam piemīt kopš mūžības.
3 Tie ir bijuši valdnieki savās ķēniņvalstīs,
vīri ar vārdu, apveltīti ar spēku,
padomdevēji, ar izpratni apveltīti,
ar saviem pravietojumiem – vēstītāji.
4 Tie ir bijuši vadoņi tautai – ar saviem padomiem,
ar savu izpratni tautas gudrībā,
gudri vārdos un savā mācībā,
5 mūzikas melodiju atradēji,
teicēji – dzeju rakstītāji,
6 bagāti vīri, kam varas atliku likām,
kas mierā savās mājās mājojuši.
7 Visus tos godāja laikabiedri,
tie bija sava laikmeta lepnums.
8 To vidū ir tādi, kas atstājuši aiz sevis vārdu,
un par tādiem stāsta ar atzinību;
9 bet ir arī tie, kas piemiņā nav palikuši,
pazuduši, it kā nemaz nebūtu dzīvojuši,
kļuvuši par tādiem, kuru nav bijis,
un līdz ar pašiem – to bērni.
10 Bet ar žēlsirdīgajiem nav noticis tā,
nav aizmirsti viņu taisnīgie darbi;
11 līdz ar viņu pēcnācējiem saglabājas
to krietnais mantojums – bērnubērni.
12 Uzticīgi derībai ir viņu pēcnācēji,
pateicoties tiem, arī viņu bērni;
13 mūžam paliks viņu pēcnācēji,
neizdzēšama būs viņu slava.
14 Mierā ir guldītas viņu miesas,
paaudžu paaudzēs dzīvos vārds:
15 par viņa gudrību stāstīs tautas,
un viņu slavu sapulcējušies teiks.
16 Hanohs iepatikās Kungam un tika
uzņemts debesīs,
atgriešanās paraugs paaudžu paaudzēs.
17 Par pilnīgu un taisnīgu tika atzīts Noa,
kas kļuva par aizvietotāju, pienākot dusmu laikam,
tādēļ uz zemes atlikums saglabājās,
kad uznāca plūdi.
18 Kungs noslēdza ar viņu mūžīgu derību:
nekad vairs plūdi neizdeldēs dzīvo radību.
19 Ābrahāms – dižs daudzu tautu tēvs,
kam godības ziņā nav atzīts līdzīgs neviens,
20 Visuaugstākā bauslību ievēroja,
ar Visuaugstāko stājās derībā;
derību apliecinājis ar savu miesu,
pārbaudījumā tika atzīts uzticams.
21 Tādēļ, ar zvērestu apliecinot, Kungs apsolīja
tautas svētīt ar viņa pēcnācējiem,
tos vairot kā smilšu graudus
un godā celt kā zvaigznes,
tiem piešķirt mantojumu: no jūras līdz jūrai,
no Eifrātas līdz pašām zemes malām.
22 Un tāpat viņš apsolīja Īzakam
viņa tēva Ābrahāma dēļ
23 svētību visām tautām;
un derību viņš guldīja uz galvas Jēkabam.
Ar savu svētību Kungs viņu atzina,
piešķīra mantojumu, noteica robežas
un sadalīja divpadsmit ciltīs,
