Dieva žēlastība un Israēla nepateicība
1 Slavējiet Kungu!
Pateicieties Kungam, jo viņš ir labs,
jo viņa žēlastība uz mūžiem!
2 Kas spēs izstāstīt Kunga varenos darbus,
izsacīt visu viņa slavu?
3 Svētīti, kas spriež taisnu tiesu,
kas vienmēr rīkojas taisnīgi!
4 Kad lolosi savu tautu, Kungs, atceries mani,
kad glābsi viņus, pamani arī mani –
5 lai redzu, cik labi tiem, ko tu izredzējis,
lai priecājos ar tavu tautu,
lai lepojos kopā ar tiem,
ko tu mantojis!
6 Mēs grēkojām kopā ar saviem tēviem,
mēs noziedzāmies un darījām negantību.
7 Mūsu tēvi Ēģiptē neņēma vērā tavus brīnumus,
aizmirsa, cik liela tava žēlastība,
sadumpojās pie jūras, pie Niedru jūras.
8 Viņš tos izglāba sava vārda dēļ –
lai visi zina viņa varenību.
9 Viņš rāja Niedru jūru, un tā izsusēja,
viņš veda tos cauri dzelmei kā tuksnesim.
10 Viņš izglāba tos no pretinieka rokām
un izpirka no naidnieka rokām.
11 Ūdeņi apklāja viņu naidniekus –
neviens no tiem nepalika pāri.
12 Tad viņi ticēja viņa vārdiem,
dziedāja viņam slavu.
13 Ātri tie aizmirsa viņa darbus,
tie negaidīja viņa padomu,
14 kārums pārņēma tos tuksnesī,
tie pārbaudīja Dievu tukšatnē –
15 un viņš tiem deva, ko tie lūdza,
tad uzsūtīja tiem kārnuma kaiti.
16 Tie kļuva skaudīgi uz Mozu nometnē,
uz Āronu, Kungam nošķirto, –
17 tad vērās zeme un aprija Dātānu
un apklāja Abīrāma saimi,
18 un uguns iedegās viņu vidū,
liesma sadedzināja ļaundarus!
19 Tie Horebā taisīja teļu un pielūdza lietu tēlu,
20 tie izmija savu godību pret vērša attēlu –
parasta vērša, kas zāli ēd!
21 Tie aizmirsa Dievu, savu Glābēju,
kas darījis diženas lietas Ēģiptē,
22 brīnumus Hāma zemē,
varenus darbus pie Niedru jūras!
23 Tad viņš teica, ka viņš tos iznīcinās, –
ja nebūtu Mozus, viņa izredzētais,
stājies pret viņu kā mūra plaisā,
novērsis viņa naidu, ka viņš tos neizdeldē!
24 Tie nonicināja tīkamo zemi,
tie nenoticēja viņa vārdam,
25 tie kurnēja savās teltīs,
tie neklausīja Kunga balsij!
26 Tad viņš pacēla roku pret tiem,
lai nosviestu tos tuksnesī
27 un izsviestu viņu sēklu starp tautām,
un izkaisītu tos visās zemēs.
28 Tie uzņēmās Baal-Peora jūgu
un ēda, kas upurēts nedzīviem dieviem, –
29 tā tie aizsvīla viņa dusmas,
un starp viņiem izpletās sērga.
30 Tad cēlās Pinhāss par vidutāju,
un sērga tika apturēta –
31 tas ieskaitīts viņam par taisnības darbu
audžu audzēs uz mūžiem.
32 Tie aizdeva dusmas pie Merības ūdens,
un Mozum misējās viņu dēļ –
33 tie sarūgtināja viņa garu,
ka viņš runāja, neapsvēris vārdus!
34 Tie neiznīcināja tautas,
kā Kungs tiem licis,
35 bet jaucās ar tautām
un mācījās darīt, kā tās dara.
36 Viņi kalpoja to elkiem –
tie kļuva viņiem par slazdu.
37 Viņi upurēja savus dēlus un meitas gariem,
38 viņi izlēja nevainīgas asinis –
savu dēlu un meitu asinis,
kurus tie upurēja Kanaānas elkiem,
un sagandēja zemi asinīm,
39 tie apgānījās, tā darīdami,
un atkāpās, tā rīkodamies!
40 Tad apskaitās Kungs pret savu tautu –
viņa mantojums viņam rieba,
41 un viņš tos atdeva tautu rokās,
un pār tiem valdīja tie, kas tos nīda,
42 un tos apspieda viņu naidnieki
un paņēma savā varā!
43 Daudz reižu viņš tos glāba,
bet tie dumpojās pret viņu
un tika pazemoti savas apgrēcības dēļ.
44 Bet viņš uzlūkoja viņu postu,
kad dzirdēja tos brēcam,
45 viņš atcerējās savu derību ar tiem,
saudzēja tos, jo liela viņa žēlastība, –
46 viņš darīja visus to gūstītājus līdzjūtīgus!
47 Glāb mūs, Kungs, mūsu Dievs,
sapulcē mūs no tautu vidus,
lai pateicamies tavam svētajam vārdam
un ar lepnumu tevi slavējam!
48 Slavēts lai Kungs, Israēla Dievs,
no mūžības līdz mūžībai!
Un visa tauta teica: patiesi!
Slavējiet Kungu!
Dieva žēlastība un Israēla nepateicība
1 Slavējiet Kungu!
Pateicieties Kungam, jo viņš ir labs,
jo viņa žēlastība uz mūžiem!
2 Kas spēs izstāstīt Kunga varenos darbus,
izsacīt visu viņa slavu?
3 Svētīti, kas spriež taisnu tiesu,
kas vienmēr rīkojas taisnīgi!
4 Kad lolosi savu tautu, Kungs, atceries mani,
kad glābsi viņus, pamani arī mani –
5 lai redzu, cik labi tiem, ko tu izredzējis,
lai priecājos ar tavu tautu,
lai lepojos kopā ar tiem,
ko tu mantojis!
6 Mēs grēkojām kopā ar saviem tēviem,
mēs noziedzāmies un darījām negantību.
7 Mūsu tēvi Ēģiptē neņēma vērā tavus brīnumus,
aizmirsa, cik liela tava žēlastība,
sadumpojās pie jūras, pie Niedru jūras.
8 Viņš tos izglāba sava vārda dēļ –
lai visi zina viņa varenību.
9 Viņš rāja Niedru jūru, un tā izsusēja,
viņš veda tos cauri dzelmei kā tuksnesim.
10 Viņš izglāba tos no pretinieka rokām
un izpirka no naidnieka rokām.
11 Ūdeņi apklāja viņu naidniekus –
neviens no tiem nepalika pāri.
12 Tad viņi ticēja viņa vārdiem,
dziedāja viņam slavu.
13 Ātri tie aizmirsa viņa darbus,
tie negaidīja viņa padomu,
14 kārums pārņēma tos tuksnesī,
tie pārbaudīja Dievu tukšatnē –
15 un viņš tiem deva, ko tie lūdza,
tad uzsūtīja tiem kārnuma kaiti.
16 Tie kļuva skaudīgi uz Mozu nometnē,
uz Āronu, Kungam nošķirto, –
17 tad vērās zeme un aprija Dātānu
un apklāja Abīrāma saimi,
18 un uguns iedegās viņu vidū,
liesma sadedzināja ļaundarus!
19 Tie Horebā taisīja teļu un pielūdza lietu tēlu,
20 tie izmija savu godību pret vērša attēlu –
parasta vērša, kas zāli ēd!
21 Tie aizmirsa Dievu, savu Glābēju,
kas darījis diženas lietas Ēģiptē,
22 brīnumus Hāma zemē,
varenus darbus pie Niedru jūras!
23 Tad viņš teica, ka viņš tos iznīcinās, –
ja nebūtu Mozus, viņa izredzētais,
stājies pret viņu kā mūra plaisā,
novērsis viņa naidu, ka viņš tos neizdeldē!
24 Tie nonicināja tīkamo zemi,
tie nenoticēja viņa vārdam,
25 tie kurnēja savās teltīs,
tie neklausīja Kunga balsij!
26 Tad viņš pacēla roku pret tiem,
lai nosviestu tos tuksnesī
27 un izsviestu viņu sēklu starp tautām,
un izkaisītu tos visās zemēs.
28 Tie uzņēmās Baal-Peora jūgu
un ēda, kas upurēts nedzīviem dieviem, –
29 tā tie aizsvīla viņa dusmas,
un starp viņiem izpletās sērga.
30 Tad cēlās Pinhāss par vidutāju,
un sērga tika apturēta –
31 tas ieskaitīts viņam par taisnības darbu
audžu audzēs uz mūžiem.
32 Tie aizdeva dusmas pie Merības ūdens,
un Mozum misējās viņu dēļ –
33 tie sarūgtināja viņa garu,
ka viņš runāja, neapsvēris vārdus!
34 Tie neiznīcināja tautas,
kā Kungs tiem licis,
35 bet jaucās ar tautām
un mācījās darīt, kā tās dara.
36 Viņi kalpoja to elkiem –
tie kļuva viņiem par slazdu.
37 Viņi upurēja savus dēlus un meitas gariem,
38 viņi izlēja nevainīgas asinis –
savu dēlu un meitu asinis,
kurus tie upurēja Kanaānas elkiem,
un sagandēja zemi asinīm,
39 tie apgānījās, tā darīdami,
un atkāpās, tā rīkodamies!
40 Tad apskaitās Kungs pret savu tautu –
viņa mantojums viņam rieba,
41 un viņš tos atdeva tautu rokās,
un pār tiem valdīja tie, kas tos nīda,
42 un tos apspieda viņu naidnieki
un paņēma savā varā!
43 Daudz reižu viņš tos glāba,
bet tie dumpojās pret viņu
un tika pazemoti savas apgrēcības dēļ.
44 Bet viņš uzlūkoja viņu postu,
kad dzirdēja tos brēcam,
45 viņš atcerējās savu derību ar tiem,
saudzēja tos, jo liela viņa žēlastība, –
46 viņš darīja visus to gūstītājus līdzjūtīgus!
47 Glāb mūs, Kungs, mūsu Dievs,
sapulcē mūs no tautu vidus,
lai pateicamies tavam svētajam vārdam
un ar lepnumu tevi slavējam!
48 Slavēts lai Kungs, Israēla Dievs,
no mūžības līdz mūžībai!
Un visa tauta teica: patiesi!
Slavējiet Kungu!
