Ījabs: kurš gan var pastāvēt Dieva priekšā?
1 Ījabs atbildēja, sacīdams:
2 “Patiesi zinu, ka tā!
Bet kurš cilvēks taisns Dieva priekšā?
3 Kurš gribēs ar viņu tiesāties?
Tas nespēs atbildēt ne reizi no tūkstoša!
4 Gudrs viņš sirdī, spēkā stiprs –
kurš pretojies viņam un palicis sveikā?
5 Viņš stumda kalnus, un tie nezina,
kas tos apgāž savās dusmās,
6 viņš tricina zemi no tās vietas,
un tās balsti ļogās,
7 viņš pavēl saulei, lai neuzlec,
un zvaigžņu priekšā zīmogu liek,
8 viņš debesis izpleš viens pats
un jūras bangas kājām min,
9 Gan Lāci, gan Muļķi radījis viņš,
gan Sietiņu, gan Dienvidu kambarus .
10 Viņš veic lielas lietas, ka ne izprast,
un brīnumus bez sava skaita!
11 Redzi, viņš iet garām, bet es neieraugu,
viņš aizsteidzas, bet nemanu viņu.
12 Redzi, viņš sagrābj – kurš liegs viņam,
kas uzsauks viņam: ko tu dari!
13 Dievs neaptur savas dusmas,
viņa priekšā liecas lepnā palīgi!
14 Kā tad es atbildēšu viņam?
Kā rast vārdus, ko sacīt viņam?
15 Kaut man taisnība, nerodu atbildēt –
lūgtin man jālūdzas savu Soģi!
16 Ja es sauktu un viņš atbildētu –
neticu, ka viņš mani uzklausīs!
17 Viesulī viņš mani satriec,
cērt man daudz brūču par neko,
18 neļauj man atvilkt elpu,
mielo mani ar rūgtu!
19 Ja spēkoties – viņš stiprāks,
ja pie soģa – kas mans liecinieks?
20 Kaut es taisns, mana mute pels mani,
kaut es nevainīgs, viņš vainos mani!
21 Es esmu nevainīgs!
Es nezinos sevi.
Man riebj dzīvot!
22 Tādēļ saku: viss vienalga!
Gan krietno, gan ļaundari viņš nomaitā.
23 Ja pātaga pēkšņi nokauj,
par šķīsto izbailēm viņš smej!
24 Ļaundaru rokās nodota zeme,
tās tiesnešiem vaigu viņš aizklāj –
ja ne viņš, kurš tad?
25 Par ziņnesi žiglāk man dienas steidz,
tās aiztrauc, neredzējušas laba,
26 aizšaujas kā niedru laivas,
kā ērglis, kas metas uz ēsmu.
27 Ja es saku: mitēšos gausties,
pacelšu acis, lai atspirgstu, –
28 satrūkstos savās sāpēs,
zinu, tu neattaisnosi mani.
29 Es tas negantais!
Ko tad lai velti nopūlos?
30 Ja es mazgātos sniega ūdenī
un šķīstītu delnas ar sārmu,
31 tad vircas bedrē tu iemestu mani,
ka es riebtos pat paša drānām!
32 Viņš nav cilvēks kā es –
kā lai atbildu viņam,
kā mums abiem stāties pie tiesas?
33 Starp mums šķīrēja nav,
kas uzliktu roku mums abiem.
34 Lai savu rīksti viņš atrauj man,
un viņa briesmas lai nevajā mani,
35 tad runāšu, viņu nebīdamies,
jo neesmu vis tāds!
Ījabs: kurš gan var pastāvēt Dieva priekšā?
1 Ījabs atbildēja, sacīdams:
2 “Patiesi zinu, ka tā!
Bet kurš cilvēks taisns Dieva priekšā?
3 Kurš gribēs ar viņu tiesāties?
Tas nespēs atbildēt ne reizi no tūkstoša!
4 Gudrs viņš sirdī, spēkā stiprs –
kurš pretojies viņam un palicis sveikā?
5 Viņš stumda kalnus, un tie nezina,
kas tos apgāž savās dusmās,
6 viņš tricina zemi no tās vietas,
un tās balsti ļogās,
7 viņš pavēl saulei, lai neuzlec,
un zvaigžņu priekšā zīmogu liek,
8 viņš debesis izpleš viens pats
un jūras bangas kājām min,
9 Gan Lāci, gan Muļķi radījis viņš,
gan Sietiņu, gan Dienvidu kambarus .
10 Viņš veic lielas lietas, ka ne izprast,
un brīnumus bez sava skaita!
11 Redzi, viņš iet garām, bet es neieraugu,
viņš aizsteidzas, bet nemanu viņu.
12 Redzi, viņš sagrābj – kurš liegs viņam,
kas uzsauks viņam: ko tu dari!
13 Dievs neaptur savas dusmas,
viņa priekšā liecas lepnā palīgi!
14 Kā tad es atbildēšu viņam?
Kā rast vārdus, ko sacīt viņam?
15 Kaut man taisnība, nerodu atbildēt –
lūgtin man jālūdzas savu Soģi!
16 Ja es sauktu un viņš atbildētu –
neticu, ka viņš mani uzklausīs!
17 Viesulī viņš mani satriec,
cērt man daudz brūču par neko,
18 neļauj man atvilkt elpu,
mielo mani ar rūgtu!
19 Ja spēkoties – viņš stiprāks,
ja pie soģa – kas mans liecinieks?
20 Kaut es taisns, mana mute pels mani,
kaut es nevainīgs, viņš vainos mani!
21 Es esmu nevainīgs!
Es nezinos sevi.
Man riebj dzīvot!
22 Tādēļ saku: viss vienalga!
Gan krietno, gan ļaundari viņš nomaitā.
23 Ja pātaga pēkšņi nokauj,
par šķīsto izbailēm viņš smej!
24 Ļaundaru rokās nodota zeme,
tās tiesnešiem vaigu viņš aizklāj –
ja ne viņš, kurš tad?
25 Par ziņnesi žiglāk man dienas steidz,
tās aiztrauc, neredzējušas laba,
26 aizšaujas kā niedru laivas,
kā ērglis, kas metas uz ēsmu.
27 Ja es saku: mitēšos gausties,
pacelšu acis, lai atspirgstu, –
28 satrūkstos savās sāpēs,
zinu, tu neattaisnosi mani.
29 Es tas negantais!
Ko tad lai velti nopūlos?
30 Ja es mazgātos sniega ūdenī
un šķīstītu delnas ar sārmu,
31 tad vircas bedrē tu iemestu mani,
ka es riebtos pat paša drānām!
32 Viņš nav cilvēks kā es –
kā lai atbildu viņam,
kā mums abiem stāties pie tiesas?
33 Starp mums šķīrēja nav,
kas uzliktu roku mums abiem.
34 Lai savu rīksti viņš atrauj man,
un viņa briesmas lai nevajā mani,
35 tad runāšu, viņu nebīdamies,
jo neesmu vis tāds!
