Bijība Dieva priekšā
1 Nepārsteidzies ar muti,
un lai tava sirds nesteidz
runāt Dieva priekšā,
jo Dievs ir debesīs,
bet tu uz zemes –
lai tavi vārdi ir skopi.
2 Jo no sapņa nāk pulka bažu
un no muļķa mutes – pulka vārdu.
3 Kad tu ko apsoli Dievam,
nevilcinies ar maksu,
jo viņam nepatīk muļķi –
ko apsoli, to samaksā.
4 Labāk nesoli
nekā soli un nemaksā.
5 Neļauj savai mutei tevi apgrēcināt
un nesaki vēstnesim:
tā bija kļūme! –
Kādēļ lai Dievs noskaišas uz tavu balsi
un sagrauj tavu roku darbu?
6 Daudz ir sapņu,
pulka tukšības un runu –
taču bīsties Dieva!
7 Kad tu redzi, ka novadā apspiež nabagos un laupa tiesu un taisnību, nebrīnies par to, jo augstos uzrauga vēl augstāki un pār tiem stāv visaugstākie.
8 Zemes raža ir pāri visam –
kam iekopti lauki, tas ķēniņš!
9 Kas mīl naudu,
tam naudas nepietiek,
un, kas mīl pārpilnību,
tam gana neienāk – tā arī ir tukšība.
10 Jo vairāk labuma,
jo vairāk ēdāju,
un ko iegūst tie, kam tas pieder?
Tik aplūkot acīm!
11 Salds ir strādnieka miegs,
visviens, vai tas ēdis tik drusku vai pulka –
bet bagātam sāts neļauj gulēt.
12 Es esmu redzējis
ļaunu postu zem saules –
ka bagātība nāk savam īpašniekam par postu.
13 Un bagātība izputēja neveiksmīgā darījumā,
un viņam piedzima dēls, bet nebija nekā, ko tam atstāt.
14 Kāds viņš nāca no mātes miesām,
tāds pats kails viņš atkal aizies –
tāds, kāds viņš nāca!
Neko viņš nepaņems līdzi par savām pūlēm,
neko viņš neaiznesīs!
15 Tas arī ir ļauns posts –
kāds viņš nāca, tāds aizies –
un ko viņš iemantojis, pūlēdamies priekš vēja?
16 Visas savas dienas viņš tumsībā ēd
un cieš, un vārgst, un skaišas.
17 Redzi, ko es uzskatu par labu un jauku – ēst, dzert un rast prieku pūliņos, ko cilvēks nopūlas zem saules sava mūža dienās, ko Dievs viņam devis, – jo tā ir viņa daļa. 18 Ja Dievs devis cilvēkam bagātību, mantu un spēju to baudīt un gūt savu daļu, un priecāties par saviem pūliņiem – tā ir Dieva dāvana. 19 Viņam nenāksies gremzties par sava mūža dienām, jo Dievs pilda viņa sirdi ar prieku.
Bijība Dieva priekšā
1 Nepārsteidzies ar muti,
un lai tava sirds nesteidz
runāt Dieva priekšā,
jo Dievs ir debesīs,
bet tu uz zemes –
lai tavi vārdi ir skopi.
2 Jo no sapņa nāk pulka bažu
un no muļķa mutes – pulka vārdu.
3 Kad tu ko apsoli Dievam,
nevilcinies ar maksu,
jo viņam nepatīk muļķi –
ko apsoli, to samaksā.
4 Labāk nesoli
nekā soli un nemaksā.
5 Neļauj savai mutei tevi apgrēcināt
un nesaki vēstnesim:
tā bija kļūme! –
Kādēļ lai Dievs noskaišas uz tavu balsi
un sagrauj tavu roku darbu?
6 Daudz ir sapņu,
pulka tukšības un runu –
taču bīsties Dieva!
7 Kad tu redzi, ka novadā apspiež nabagos un laupa tiesu un taisnību, nebrīnies par to, jo augstos uzrauga vēl augstāki un pār tiem stāv visaugstākie.
8 Zemes raža ir pāri visam –
kam iekopti lauki, tas ķēniņš!
9 Kas mīl naudu,
tam naudas nepietiek,
un, kas mīl pārpilnību,
tam gana neienāk – tā arī ir tukšība.
10 Jo vairāk labuma,
jo vairāk ēdāju,
un ko iegūst tie, kam tas pieder?
Tik aplūkot acīm!
11 Salds ir strādnieka miegs,
visviens, vai tas ēdis tik drusku vai pulka –
bet bagātam sāts neļauj gulēt.
12 Es esmu redzējis
ļaunu postu zem saules –
ka bagātība nāk savam īpašniekam par postu.
13 Un bagātība izputēja neveiksmīgā darījumā,
un viņam piedzima dēls, bet nebija nekā, ko tam atstāt.
14 Kāds viņš nāca no mātes miesām,
tāds pats kails viņš atkal aizies –
tāds, kāds viņš nāca!
Neko viņš nepaņems līdzi par savām pūlēm,
neko viņš neaiznesīs!
15 Tas arī ir ļauns posts –
kāds viņš nāca, tāds aizies –
un ko viņš iemantojis, pūlēdamies priekš vēja?
16 Visas savas dienas viņš tumsībā ēd
un cieš, un vārgst, un skaišas.
17 Redzi, ko es uzskatu par labu un jauku – ēst, dzert un rast prieku pūliņos, ko cilvēks nopūlas zem saules sava mūža dienās, ko Dievs viņam devis, – jo tā ir viņa daļa. 18 Ja Dievs devis cilvēkam bagātību, mantu un spēju to baudīt un gūt savu daļu, un priecāties par saviem pūliņiem – tā ir Dieva dāvana. 19 Viņam nenāksies gremzties par sava mūža dienām, jo Dievs pilda viņa sirdi ar prieku.
