Septiņu brāļu un mātes mocības
1 Bija vēl arī tāds gadījums: septiņi brāļi un viņu māte bija sagūstīti, un ķēniņš gribēja piespiest viņus ēst nešķīsto cūkas gaļu un lika šaustīt ar pātagām un siksnām. 2 Viens no viņiem visu vārdā teica: “Ko tu gribi mums jautāt un ko uzzināt no mums? Mēs esam gatavi labāk mirt nekā pārkāpt tēvu likumus.” 3 Ķēniņš pārskaitās un pavēlēja pannas un katlus likt uz uguns. 4 Tiklīdz tie bija uzkarsuši, viņš pavēlēja tam zēnam, kurš bija runājis visu vārdā, izgriezt mēli, novilkt ādu un nocirst rokas un kājas brāļu un mātes acu priekšā. 5 Kad viņš bija pilnīgi sakropļots, ķēniņš pavēlēja viņu vēl pusdzīvu pievilkt pie uguns un cepināt uz pannas. Kad karstie izgarojumi no pannas sāka stipri izplatīties, pārējie brāļi un māte cits citu iedrošināja drosmīgi pieņemt nāvi, sacīdami: 6 “Kungs Dievs redz un patiešām ir mums žēlīgs, kā Mozus to ir apliecinājis tautas priekšā savā dziesmā, teikdams: “Un par saviem kalpiem viņš apžēlosies.””
7 Kad pirmais brālis bija miris, viņi veda priekšā nākamo, lai ņirgātos arī par to. Viņi norāva tam ādu no galvas ar visiem matiem un tad jautāja, vai viņš ir ar mieru ēst, pirms viņa ķermenis tiek mocīts pa daļām. 8 Viņš atbildēja savā tēvu valodā: “Nē.” Tad arī viņš tika spīdzināts tāpat kā pirmais. 9 Ar pēdējo dvašu viņš vēl pateica: “Tu, mocītāj, šobrīd mums laupi dzīvību, bet pasaules Valdnieks mūs, kas mirstam par viņa bauslību, cels augšā uz mūžīgo dzīvību.”
10 Pēc tam viņi ņirgājās par trešo brāli. Pēc pavēles viņš izstiepa mēli un drosmīgi sniedza savas rokas, 11 teikdams: “Tas viss man ir no debesīm dots. Dieva bauslības dēļ es to nežēloju, jo no viņa es ceru to visu atkal dabūt atpakaļ.” 12 Pats ķēniņš un visi, kas bija līdz ar viņu, bija pārsteigti par zēna drosmi, kurš tik nicīgi izturējās pret ciešanām.
13 Kad tas bija miris, viņi spīdzināja un sakropļoja ceturto brāli. 14 Kad viņš jau bija tuvu nāvei, viņš teica: “Tiem, kas mirst no cilvēku rokām, ir sagaidāma cerība tikt augšāmceltiem no Dieva. Tev augšāmcelšanās uz dzīvošanu nebūs.”
15 Tūlīt pēc tam viņi veda piekto brāli, lai to mocītu. 16 Tas, skatīdamies uz ķēniņu, teica: “Tev ir vara pār cilvēkiem, un, lai gan tu esi nīcīga būtne, tu dari, ko gribi. Bet nedomā, ka mūsu cilts ir Dieva pamesta. 17 Pagaidi, un tu redzēsi viņa lielo varu, kā viņš tevi un tavu dzimumu piemeklēs.”
18 Pēc tam viņi veda sesto brāli, kurš pirms miršanas vēl pateica: “Nepievilies: mēs to visu ciešam paši savas vainas dēļ, jo esam nogrēkojušies pret savu Dievu. Tādēļ jau arī tagad notiek tas, kas ir apbrīnas vērts. 19 Bet tu nedomā, ka paliksi bez soda, uzdrošinādamies cīnīties pret Dievu.”
20 Bet pāri visam apbrīnojama un dižas piemiņas vērta bija māte, kas, redzēdama savu septiņu dēlu bojāeju vienā dienā, drosmīgi to panesa, jo paļāvās uz Kungu. 21 Katru savu dēlu viņa uzrunāja tēvu valodā. Pati būdama drošu prātu un savu sievietes domāšanu stiprinādama ar vīrišķu garu, viņa uzmundrināja tos ar vārdiem: 22 “Es nezinu, kā jūs manā klēpī esat radušies, es neesmu jums dāvājusi dvašu un dzīvību un neesmu arī jūsu locekļus sakārtojusi noteiktā kārtībā. 23 Tādēļ pasaules Radītājs, kas devis dzimšanu cilvēkam un visam pārējam, savā žēlastībā atdos jums atpakaļ gan dvašu, gan dzīvību, kā viņa bauslības dēļ jūs tagad nežēlojat sevi.”
24 Antiohs uzskatīdams, ka viņš tiek nicināts, un šo runāšanu vērtēdams kā pulgošanu, vērsās pie jaunākā dēla, kas vēl bija palicis dzīvs, un mēģināja viņu pārliecināt ne tikai vienkārši ar vārdiem, bet arī ar zvērestu, apliecinādams, ka padarīs to bagātu un laimīgu, ja vien viņš atteiksies no tēvu likumiem, un ka izturēsies pret to kā pret savu draugu un uzticēs viņam svarīgus amatus. 25 Kad zēns par to neizrādīja nekādu interesi, ķēniņš lika ataicināt viņa māti un mudināja viņu dot savam dēlam padomu, lai viņš izglābtos. 26 Pēc ķēniņa vairākkārtējiem mudinājumiem māte apsolīja pārliecināt savu dēlu. 27 Pieliekusies pie dēla, viņa izsmēja nežēlīgo tirānu un savā tēvu valodā teica: “Dēls, apžēlojies par mani, kas savā klēpī tevi iznēsāju deviņus mēnešus, kas trīs gadus tevi zīdīju, audzināju tevi un, gādādama par uzturu, aizvadīju tevi līdz šim vecumam. 28 Es tevi lūdzu, mans bērns, paskaties uz debesīm un zemi un, redzēdams visu, kas tur ir, saproti, ka to radījis Dievs no nekā, un tāpat ir radusies cilvēku cilts. 29 Nebaidies no šī bendes, bet esi savu brāļu cienīgs un pieņem nāvi, lai es tevi Dieva žēlastībā varētu atgūt līdz ar brāļiem.”
30 Viņa vēl nebija beigusi runāt, kad zēns teica: “Ko jūs gaidāt? Es nepaklausu ķēniņu pavēlēm, bet klausu, ko pavēl bauslība, ko mūsu tēviem deva Mozus. 31 Tu, kas esi vainojams visos ļaunumos pret ebrejiem, no Dieva rokas tu neizbēgsi. 32 Mēs ciešam paši savu grēku dēļ. 33 Ja mūsu pārmācības un pamācības dēļ mūžam dzīvais Kungs uz īsu laiku pret mums sadusmojas, viņš atkal izlīdzināsies ar saviem kalpiem. 34 Bet tu, bezdievīgais un nešķīstākais no visiem cilvēkiem, nedižojies veltīgi, paļaudamies uz nedrošām cerībām, kad tu pacel roku pret debesu bērniem. 35 Tu vēl neesi izbēdzis visvarenā un visu redzošā Dieva sodam. 36 Mūsu brāļi, īsu laiku pacietuši mokas, ir ieguvuši mūžīgo dzīvību pēc Dieva derības. Bet tu Dieva tiesā par savu augstprātību iegūsi tādu sodu, kāds tev pēc taisnības pienākas. 37 Es, tāpat kā mani brāļi, atdodu savu miesu un dvēseli par tēvu likumiem un lūdzu Dievu, lai viņš jo drīz kļūst žēlīgs mūsu tautai, bet tev lai mokās un šaustīšanā liek atzīt, ka viņš ir vienīgais Dievs, 38 un lai Dieva dusmas, kas taisnīgi nākušas pār visu mūsu cilti, izbeidzas pie manis un maniem brāļiem.” 39 Ķēniņš tā apskaitās, ka ar pēdējo brāli apgājās vēl nežēlīgāk kā ar pārējiem, jo viņš nevarēja paciest izsmieklu. 40 Tā arī šis pēdējais aizgāja no dzīves šķīsts pilnīgā paļāvībā uz Kungu.
41 Pēc dēliem dzīvi beidza arī māte.
42 Par citu tautu upuriem un par briesmīgām mocībām ir pastāstīts diezgan.
Septiņu brāļu un mātes mocības
1 Bija vēl arī tāds gadījums: septiņi brāļi un viņu māte bija sagūstīti, un ķēniņš gribēja piespiest viņus ēst nešķīsto cūkas gaļu un lika šaustīt ar pātagām un siksnām. 2 Viens no viņiem visu vārdā teica: “Ko tu gribi mums jautāt un ko uzzināt no mums? Mēs esam gatavi labāk mirt nekā pārkāpt tēvu likumus.” 3 Ķēniņš pārskaitās un pavēlēja pannas un katlus likt uz uguns. 4 Tiklīdz tie bija uzkarsuši, viņš pavēlēja tam zēnam, kurš bija runājis visu vārdā, izgriezt mēli, novilkt ādu un nocirst rokas un kājas brāļu un mātes acu priekšā. 5 Kad viņš bija pilnīgi sakropļots, ķēniņš pavēlēja viņu vēl pusdzīvu pievilkt pie uguns un cepināt uz pannas. Kad karstie izgarojumi no pannas sāka stipri izplatīties, pārējie brāļi un māte cits citu iedrošināja drosmīgi pieņemt nāvi, sacīdami: 6 “Kungs Dievs redz un patiešām ir mums žēlīgs, kā Mozus to ir apliecinājis tautas priekšā savā dziesmā, teikdams: “Un par saviem kalpiem viņš apžēlosies.””
7 Kad pirmais brālis bija miris, viņi veda priekšā nākamo, lai ņirgātos arī par to. Viņi norāva tam ādu no galvas ar visiem matiem un tad jautāja, vai viņš ir ar mieru ēst, pirms viņa ķermenis tiek mocīts pa daļām. 8 Viņš atbildēja savā tēvu valodā: “Nē.” Tad arī viņš tika spīdzināts tāpat kā pirmais. 9 Ar pēdējo dvašu viņš vēl pateica: “Tu, mocītāj, šobrīd mums laupi dzīvību, bet pasaules Valdnieks mūs, kas mirstam par viņa bauslību, cels augšā uz mūžīgo dzīvību.”
10 Pēc tam viņi ņirgājās par trešo brāli. Pēc pavēles viņš izstiepa mēli un drosmīgi sniedza savas rokas, 11 teikdams: “Tas viss man ir no debesīm dots. Dieva bauslības dēļ es to nežēloju, jo no viņa es ceru to visu atkal dabūt atpakaļ.” 12 Pats ķēniņš un visi, kas bija līdz ar viņu, bija pārsteigti par zēna drosmi, kurš tik nicīgi izturējās pret ciešanām.
13 Kad tas bija miris, viņi spīdzināja un sakropļoja ceturto brāli. 14 Kad viņš jau bija tuvu nāvei, viņš teica: “Tiem, kas mirst no cilvēku rokām, ir sagaidāma cerība tikt augšāmceltiem no Dieva. Tev augšāmcelšanās uz dzīvošanu nebūs.”
15 Tūlīt pēc tam viņi veda piekto brāli, lai to mocītu. 16 Tas, skatīdamies uz ķēniņu, teica: “Tev ir vara pār cilvēkiem, un, lai gan tu esi nīcīga būtne, tu dari, ko gribi. Bet nedomā, ka mūsu cilts ir Dieva pamesta. 17 Pagaidi, un tu redzēsi viņa lielo varu, kā viņš tevi un tavu dzimumu piemeklēs.”
18 Pēc tam viņi veda sesto brāli, kurš pirms miršanas vēl pateica: “Nepievilies: mēs to visu ciešam paši savas vainas dēļ, jo esam nogrēkojušies pret savu Dievu. Tādēļ jau arī tagad notiek tas, kas ir apbrīnas vērts. 19 Bet tu nedomā, ka paliksi bez soda, uzdrošinādamies cīnīties pret Dievu.”
20 Bet pāri visam apbrīnojama un dižas piemiņas vērta bija māte, kas, redzēdama savu septiņu dēlu bojāeju vienā dienā, drosmīgi to panesa, jo paļāvās uz Kungu. 21 Katru savu dēlu viņa uzrunāja tēvu valodā. Pati būdama drošu prātu un savu sievietes domāšanu stiprinādama ar vīrišķu garu, viņa uzmundrināja tos ar vārdiem: 22 “Es nezinu, kā jūs manā klēpī esat radušies, es neesmu jums dāvājusi dvašu un dzīvību un neesmu arī jūsu locekļus sakārtojusi noteiktā kārtībā. 23 Tādēļ pasaules Radītājs, kas devis dzimšanu cilvēkam un visam pārējam, savā žēlastībā atdos jums atpakaļ gan dvašu, gan dzīvību, kā viņa bauslības dēļ jūs tagad nežēlojat sevi.”
24 Antiohs uzskatīdams, ka viņš tiek nicināts, un šo runāšanu vērtēdams kā pulgošanu, vērsās pie jaunākā dēla, kas vēl bija palicis dzīvs, un mēģināja viņu pārliecināt ne tikai vienkārši ar vārdiem, bet arī ar zvērestu, apliecinādams, ka padarīs to bagātu un laimīgu, ja vien viņš atteiksies no tēvu likumiem, un ka izturēsies pret to kā pret savu draugu un uzticēs viņam svarīgus amatus. 25 Kad zēns par to neizrādīja nekādu interesi, ķēniņš lika ataicināt viņa māti un mudināja viņu dot savam dēlam padomu, lai viņš izglābtos. 26 Pēc ķēniņa vairākkārtējiem mudinājumiem māte apsolīja pārliecināt savu dēlu. 27 Pieliekusies pie dēla, viņa izsmēja nežēlīgo tirānu un savā tēvu valodā teica: “Dēls, apžēlojies par mani, kas savā klēpī tevi iznēsāju deviņus mēnešus, kas trīs gadus tevi zīdīju, audzināju tevi un, gādādama par uzturu, aizvadīju tevi līdz šim vecumam. 28 Es tevi lūdzu, mans bērns, paskaties uz debesīm un zemi un, redzēdams visu, kas tur ir, saproti, ka to radījis Dievs no nekā, un tāpat ir radusies cilvēku cilts. 29 Nebaidies no šī bendes, bet esi savu brāļu cienīgs un pieņem nāvi, lai es tevi Dieva žēlastībā varētu atgūt līdz ar brāļiem.”
30 Viņa vēl nebija beigusi runāt, kad zēns teica: “Ko jūs gaidāt? Es nepaklausu ķēniņu pavēlēm, bet klausu, ko pavēl bauslība, ko mūsu tēviem deva Mozus. 31 Tu, kas esi vainojams visos ļaunumos pret ebrejiem, no Dieva rokas tu neizbēgsi. 32 Mēs ciešam paši savu grēku dēļ. 33 Ja mūsu pārmācības un pamācības dēļ mūžam dzīvais Kungs uz īsu laiku pret mums sadusmojas, viņš atkal izlīdzināsies ar saviem kalpiem. 34 Bet tu, bezdievīgais un nešķīstākais no visiem cilvēkiem, nedižojies veltīgi, paļaudamies uz nedrošām cerībām, kad tu pacel roku pret debesu bērniem. 35 Tu vēl neesi izbēdzis visvarenā un visu redzošā Dieva sodam. 36 Mūsu brāļi, īsu laiku pacietuši mokas, ir ieguvuši mūžīgo dzīvību pēc Dieva derības. Bet tu Dieva tiesā par savu augstprātību iegūsi tādu sodu, kāds tev pēc taisnības pienākas. 37 Es, tāpat kā mani brāļi, atdodu savu miesu un dvēseli par tēvu likumiem un lūdzu Dievu, lai viņš jo drīz kļūst žēlīgs mūsu tautai, bet tev lai mokās un šaustīšanā liek atzīt, ka viņš ir vienīgais Dievs, 38 un lai Dieva dusmas, kas taisnīgi nākušas pār visu mūsu cilti, izbeidzas pie manis un maniem brāļiem.” 39 Ķēniņš tā apskaitās, ka ar pēdējo brāli apgājās vēl nežēlīgāk kā ar pārējiem, jo viņš nevarēja paciest izsmieklu. 40 Tā arī šis pēdējais aizgāja no dzīves šķīsts pilnīgā paļāvībā uz Kungu.
41 Pēc dēliem dzīvi beidza arī māte.
42 Par citu tautu upuriem un par briesmīgām mocībām ir pastāstīts diezgan.
