Kampaņa pret jūdaismu
1 Pēc neilga laika ķēniņš sūtīja gados vecāku atēnieti, lai tas piespiestu jūdus atteikties no tēvu likumiem un nedzīvot pēc Dieva bauslības, 2 kā arī lai viņš apgānītu templi Jeruzālemē, nosaukdams to par Zeva Olimpieša templi, un templi Garizijā – par Zeva, svešinieku aizstāvja, templi, jo tur dzīvoja galvenokārt svešzemnieki. 3 Smags un visiem grūti panesams bija laiks, kad sākās šis ļaunums. 4 Templī valdīja izlaidība un uzdzīve, jo cittautieši tur izklaidējās ar savām draudzenēm, vissvētākajās vietās viņi kopojās ar sievietēm un templī ienesa to, kam tur neklājas būt. 5 Bet altāris bija pilns ar bezdievīgām lietām, ko bauslība aizliedz. 6 Tad nebija iespējams nedz sabatu svinēt, nedz ievērot no tēvu laikiem iedibinātos svētkus, nedz vispār atzīties, ka esi jūds.
Pirmās mocības
7 Ar rūgtu neizbēgamību viņi katru mēnesi ķēniņa dzimšanas dienā tika vesti pie citu tautu upurēšanas, bet Dionīsa svētku laikā bija spiesti ar efeju vainagiem galvā piedalīties svētku gājienā par godu Dionīsam. 8 Pēc Ptolemaja priekšlikuma tika pieņemts rīkojums par tuvējām grieķu pilsētām, lai tās tāpat izturas pret jūdiem un tāpat liek viņiem piedalīties upurēšanā, – 9 bet tos, kuri nevēlas pieņemt grieķu paražas, nogalināt. Tad arī kļuva redzams bēdīgais posts, kas bija iestājies. 10 Divas sievietes tika apsūdzētas par to, ka bija apgraizījušas savus dēlus. Pakāruši mazuļus mātēm uz krūtīm, viņi vadāja tās apkārt pa pilsētu, lai visi redzētu, un tad nogrūda no mūra. 11 Citi, kas bija sabēguši tuvējās apkārtnes alās, lai slepus svinētu sabatu, tika uzrādīti Filipam, un, tā kā, godājot šīs dienas svētumu, viņi izvairījās sevi aizstāvēt, tie visi tika sadedzināti.
12 Es aicinu visus, kam gadīsies lasīt šo grāmatu, nekļūt nomāktiem šo nelaimju dēļ, bet saprast, ka šāda sodība nav uz pazudināšanu, bet gan mūsu cilts pamācības dēļ. 13 Jo tā ir lielas labdarības zīme, ja tie, kas kļuvuši bezdievīgi, netiek atstāti bez ievērības ilgu laiku, bet tos visā drīzumā ķer sods. 14 Par citām tautām Kungs ir lēmis pacietīgi nogaidīt, līdz tās būs piepildījušas visus savus grēkus, lai pēc tam tās sodītu. 15 Mums viņš neļauj nonākt līdz grēku piepildījumam, lai tad pēc tam mūs tiesātu. 16 Tādēļ viņš nekad nav atrāvis savu žēlastību no mums, bet, pamācīdams ar nelaimēm, neatstāj savu tautu. 17 Tas lai ir pateikts mums par atgādinājumu. Pēc šiem nedaudzajiem vārdiem atgriezīsimies atkal pie mūsu stāstījuma.
Elāzāra mocības
18 Elāzārs, gados pavecs, sejā ļoti skaists vīrs, bija izcils rakstu mācītājs. Viņu spieda ēst cūkas gaļu, varmācīgi atplešot viņam muti. 19 Bet viņam labāk pieņemama bija nāve, saglabājot labo slavu, nekā dzīve apkaunojumā; izspļāvis to, viņš labprāt devās pretī mokpilnai nāvei, 20 kā pieklājas tādiem, kas spēj stingri nostāties pretī visam, ko aiz pārmērīgas pieķeršanās dzīvei neklājas baudīt. 21 Tie, kuriem bija pavēlēts veikt pretlikumīgo upurēšanu, pazīdami šo vīru kopš senlaikiem, pasauca viņu sānis un ieteica, lai viņš liek atnest paša sagatavotu gaļu – tādu, ko viņš drīkst ēst, – un lai ēd to, izlikdamies, ka ēd ķēniņa pavēlēto upura gaļu. 22 Tā viņš izbēgšot no nāves soda un, pateicoties senajai draudzībai ar viņiem, tikšot apžēlots. 23 Bet viņš pieņēma cildenu lēmumu, tādu, kas cienīgs gan viņa gadiem un sirmajam vecumam, gan krietnajai audzināšanai, kādu viņš bija saņēmis no bērnības, bet visvairāk viņš vadījās no svētās Dieva iedibinātās bauslības un tādēļ skaidri pateica, lai pēc iespējas ātrāk sūta viņu nāvē. 24 Elāzārs sacīja: “Mūsu vecumā izlikties ir necienīgi. Citādi var notikt tā, ka daudzus jaunos, kuri uzzinās, ka Elāzārs deviņdesmit gadu vecumā pārgājis pie cittautiešiem, 25 es ar savu izlikšanos īsā atlikušā dzīves brīža dēļ novedu no pareizā ceļa un pats ar apkaunojumu aptraipu savu vecumu. 26 Ja arī es tagad atbrīvošos no cilvēku soda, no Visuvarenā rokas es neizbēgšu nedz dzīvs, nedz miris. 27 Tādēļ, tagad drosmīgi aiziedams no dzīves, es būšu izrādījies sava vecuma cienīgs 28 un jauniešiem būšu atstājis cildenu piemēru labprātīgi cēli doties nāvē svētās un godājamās bauslības dēļ.” To pateicis, viņš tūlīt devās uz moku rīka. 29 Labvēlīgā attieksme, kāda vēl nesen bija tiem, kas viņu veda, tūlīt mainījās: viņi kļuva neganti par to, ko viņš bija teicis, jo viņiem tas likās neprāts. 30 Kad Elāzārs no saņemtajiem sitieniem jau bija tuvu nāvei, viņš izdvesa: “Kungam, kas savā svētumā zina visu, ir redzams, ka es, lai gan varēju izbēgt no nāves, uzņemos – panest šaustīšanu drausmīgās miesas sāpēs, tomēr dvēselē tās labprāt paciešu aiz bijības pret viņu.” 31 Tā, redzi, viņš aizgāja no dzīves, atstādams cildenuma piemēru un krietnības piemiņu ne tikai jaunajiem, bet lielākajai daļai savas tautas.
Kampaņa pret jūdaismu
1 Pēc neilga laika ķēniņš sūtīja gados vecāku atēnieti, lai tas piespiestu jūdus atteikties no tēvu likumiem un nedzīvot pēc Dieva bauslības, 2 kā arī lai viņš apgānītu templi Jeruzālemē, nosaukdams to par Zeva Olimpieša templi, un templi Garizijā – par Zeva, svešinieku aizstāvja, templi, jo tur dzīvoja galvenokārt svešzemnieki. 3 Smags un visiem grūti panesams bija laiks, kad sākās šis ļaunums. 4 Templī valdīja izlaidība un uzdzīve, jo cittautieši tur izklaidējās ar savām draudzenēm, vissvētākajās vietās viņi kopojās ar sievietēm un templī ienesa to, kam tur neklājas būt. 5 Bet altāris bija pilns ar bezdievīgām lietām, ko bauslība aizliedz. 6 Tad nebija iespējams nedz sabatu svinēt, nedz ievērot no tēvu laikiem iedibinātos svētkus, nedz vispār atzīties, ka esi jūds.
Pirmās mocības
7 Ar rūgtu neizbēgamību viņi katru mēnesi ķēniņa dzimšanas dienā tika vesti pie citu tautu upurēšanas, bet Dionīsa svētku laikā bija spiesti ar efeju vainagiem galvā piedalīties svētku gājienā par godu Dionīsam. 8 Pēc Ptolemaja priekšlikuma tika pieņemts rīkojums par tuvējām grieķu pilsētām, lai tās tāpat izturas pret jūdiem un tāpat liek viņiem piedalīties upurēšanā, – 9 bet tos, kuri nevēlas pieņemt grieķu paražas, nogalināt. Tad arī kļuva redzams bēdīgais posts, kas bija iestājies. 10 Divas sievietes tika apsūdzētas par to, ka bija apgraizījušas savus dēlus. Pakāruši mazuļus mātēm uz krūtīm, viņi vadāja tās apkārt pa pilsētu, lai visi redzētu, un tad nogrūda no mūra. 11 Citi, kas bija sabēguši tuvējās apkārtnes alās, lai slepus svinētu sabatu, tika uzrādīti Filipam, un, tā kā, godājot šīs dienas svētumu, viņi izvairījās sevi aizstāvēt, tie visi tika sadedzināti.
12 Es aicinu visus, kam gadīsies lasīt šo grāmatu, nekļūt nomāktiem šo nelaimju dēļ, bet saprast, ka šāda sodība nav uz pazudināšanu, bet gan mūsu cilts pamācības dēļ. 13 Jo tā ir lielas labdarības zīme, ja tie, kas kļuvuši bezdievīgi, netiek atstāti bez ievērības ilgu laiku, bet tos visā drīzumā ķer sods. 14 Par citām tautām Kungs ir lēmis pacietīgi nogaidīt, līdz tās būs piepildījušas visus savus grēkus, lai pēc tam tās sodītu. 15 Mums viņš neļauj nonākt līdz grēku piepildījumam, lai tad pēc tam mūs tiesātu. 16 Tādēļ viņš nekad nav atrāvis savu žēlastību no mums, bet, pamācīdams ar nelaimēm, neatstāj savu tautu. 17 Tas lai ir pateikts mums par atgādinājumu. Pēc šiem nedaudzajiem vārdiem atgriezīsimies atkal pie mūsu stāstījuma.
Elāzāra mocības
18 Elāzārs, gados pavecs, sejā ļoti skaists vīrs, bija izcils rakstu mācītājs. Viņu spieda ēst cūkas gaļu, varmācīgi atplešot viņam muti. 19 Bet viņam labāk pieņemama bija nāve, saglabājot labo slavu, nekā dzīve apkaunojumā; izspļāvis to, viņš labprāt devās pretī mokpilnai nāvei, 20 kā pieklājas tādiem, kas spēj stingri nostāties pretī visam, ko aiz pārmērīgas pieķeršanās dzīvei neklājas baudīt. 21 Tie, kuriem bija pavēlēts veikt pretlikumīgo upurēšanu, pazīdami šo vīru kopš senlaikiem, pasauca viņu sānis un ieteica, lai viņš liek atnest paša sagatavotu gaļu – tādu, ko viņš drīkst ēst, – un lai ēd to, izlikdamies, ka ēd ķēniņa pavēlēto upura gaļu. 22 Tā viņš izbēgšot no nāves soda un, pateicoties senajai draudzībai ar viņiem, tikšot apžēlots. 23 Bet viņš pieņēma cildenu lēmumu, tādu, kas cienīgs gan viņa gadiem un sirmajam vecumam, gan krietnajai audzināšanai, kādu viņš bija saņēmis no bērnības, bet visvairāk viņš vadījās no svētās Dieva iedibinātās bauslības un tādēļ skaidri pateica, lai pēc iespējas ātrāk sūta viņu nāvē. 24 Elāzārs sacīja: “Mūsu vecumā izlikties ir necienīgi. Citādi var notikt tā, ka daudzus jaunos, kuri uzzinās, ka Elāzārs deviņdesmit gadu vecumā pārgājis pie cittautiešiem, 25 es ar savu izlikšanos īsā atlikušā dzīves brīža dēļ novedu no pareizā ceļa un pats ar apkaunojumu aptraipu savu vecumu. 26 Ja arī es tagad atbrīvošos no cilvēku soda, no Visuvarenā rokas es neizbēgšu nedz dzīvs, nedz miris. 27 Tādēļ, tagad drosmīgi aiziedams no dzīves, es būšu izrādījies sava vecuma cienīgs 28 un jauniešiem būšu atstājis cildenu piemēru labprātīgi cēli doties nāvē svētās un godājamās bauslības dēļ.” To pateicis, viņš tūlīt devās uz moku rīka. 29 Labvēlīgā attieksme, kāda vēl nesen bija tiem, kas viņu veda, tūlīt mainījās: viņi kļuva neganti par to, ko viņš bija teicis, jo viņiem tas likās neprāts. 30 Kad Elāzārs no saņemtajiem sitieniem jau bija tuvu nāvei, viņš izdvesa: “Kungam, kas savā svētumā zina visu, ir redzams, ka es, lai gan varēju izbēgt no nāves, uzņemos – panest šaustīšanu drausmīgās miesas sāpēs, tomēr dvēselē tās labprāt paciešu aiz bijības pret viņu.” 31 Tā, redzi, viņš aizgāja no dzīves, atstādams cildenuma piemēru un krietnības piemiņu ne tikai jaunajiem, bet lielākajai daļai savas tautas.
