Jūdas nāve
1 Bet, kad Dēmētrijs dzirdēja, ka Nikanors un viņa karavīri krituši karā, viņš nolēma Bakhidu un Alkimu otrreiz sūtīt uz Jūdeju un karaspēka labā spārna pulkus viņiem līdzi. 2 Tie devās pa ceļu caur Gilgālu un izvietojās pie Mesalotas, kas atradās Arbelā, ieņēma to un nogalināja daudz cilvēku. 3 Simt piecdesmit otrā gada pirmajā mēnesī tie nostājās pie Jeruzālemes, 4 bet tad cēlās un devās uz Beroju ar divdesmit tūkstošiem kājnieku un diviem tūkstošiem jātnieku. 5 Jūda bija izvietojies Belasā, un trīs tūkstoši izlases vīru bija kopā ar viņu. 6 Kad tie redzēja ienaidnieka karaspēka lielumu, tie ļoti nobijās, un daudzi no karapulka bēga, un atlika ne vairāk kā astoņi simti vīru. 7 Kad Jūda redzēja, ka viņa karaspēks ir izklīdis un pretinieks mācas virsū, viņa sirds pagura, jo viņš redzēja, ka viņam vairs nav atlicis laika, lai to sapulcinātu; 8 un viņš itin kā pamira. Tad viņš sacīja atlikušajiem vīriem: “Celsimies un dosimies pretī mūsu ienaidniekiem, mēs taču vēl varam ar tiem cīnīties.” 9 Bet tie mēģināja viņu atrunāt, sacīdami: “Mēs to nevaram gan, labāk glābsim tagad savu dzīvību, bet vēlāk atgriezīsimies kopā ar saviem brāļiem un tad karosim pret viņiem, jo mūsu ir maz.” 10 Tad Jūda sacīja: “Rīkoties šādi – bēgt no viņiem? Tikai ne to! Bet, ja ir pienākusi mūsu stunda, tad arī vīrišķīgi mirsim par mūsu brāļiem; nedosim iemeslu apkaunot mūsu godu.” 11 Tad pretinieku karaspēks pameta nometni un nostājās viņiem pretī, jātnieki sadalījās divās daļās, un karaspēka priekšā izgāja lingotāji un loka šāvēji, un priekšgalā gāja spēcīgākie karavīri; bet Bakhids bija pie labā spārna pulka. 12 Karaspēka ierinda tuvojās no divām pusēm, un abos karaspēkos pūta kara taures. 13 Zeme līgojās no karapulku radītā trokšņa, un kauja turpinājās no rīta līdz vakaram. 14 Kad Jūda redzēja, ka Bakhids un spēcīgākie karavīri ir karaspēka labajā pusē, viņam pievienojās drosmīgākie vīri, 15 un tie satrieca labā spārna pulku un vajāja tos līdz pat Azota kalnam. 16 Bet tie, kas bija karaspēka pusē, redzēja, ka labā spārna pulks ir sakauts, un viņi pagriezās, lai sekotu Jūdam un tiem, kas kopā ar viņu. 17 Kauja kļuva nežēlīga, un krita daudz vīru gan vienā, gan otrā pusē; 18 krita arī Jūda, bet atlikušie bēga. 19 Tad Jonatāns un Simons paņēma sava brāļa miesas un apglabāja viņu Modeīnā viņa tēvu kapavietā, 20 un apraudāja viņu. Un viss Israēls vaimanāja par viņu ar gaužām vaimanām un sēroja daudzas dienas, sacīdami: 21 “Kā tad tā, nu kritis varenais, kas glābis Israēlu?!” 22 Bet pārējie Jūdas darbi, cīņas un varoņdarbi, ko viņš darījis, un viņa izcilība nav aprakstīta, jo tā visa bija ļoti daudz.
Jonatāns kļūst par vadītāju un sakauj Bakhidu
23 Un notika pēc Jūdas nāves, ka visos Jūdejas novados bezdievīgie atkal pacēla savu galvu un saradās visādi ļaundari. 24 Tanīs dienās izcēlās arī liels bads, un visa zeme atkrita un pieslējās viņiem. 25 Tad Bakhids izraudzījās bezdievīgus vīrus un iecēla viņus par zemes kungiem, 26 un viņi izsekoja un uzmeklēja Jūdas draugus, veda tos pie Bakhida, un viņš tiem atriebās un par tiem ņirgājās. 27 Israēlā izcēlās lielas bēdas, kādas vēl nebija bijušas kopš brīža, kad tiem vairs nebija dots neviens pravietis. 28 Tad sapulcējās kopā visi Jūdas draugi un sacīja Jonatānam: 29 “Kopš tā brīža, kad nomira tavs brālis Jūda, Israēlā vairs nav tāda vīra, kas būtu viņam līdzīgs, nav tāda, kas varētu doties pret ienaidniekiem un Bakhidu, un tiem mūsu ienaidniekiem, kas mūsu pašu tautā. 30 Tad nu mēs šodien esam izvēlējušies tevi, lai mums viņa vietā būtu vadonis, kas mūs vada karā.” 31 Un Jonatāns tajā pašā brīdī pārņēma vadību un stājās sava brāļa Jūdas vietā.
32 Kad Bakhids to uzzināja, viņš meklēja Jonatānu nogalināt, 33 bet Jonatāns, viņa brālis Simons un visi, kas bija ar viņiem, dabūjuši to zināt, bēga uz Tekoas tuksnesi un uzcēla nometni pie Asfara ezera ūdeņiem. 34 Bet Bakhids, saņēmis šo ziņu, sabatā kopā ar savu karaspēku pārcēlās pāri Jardānai. 35 Tad Jonatāns sūtīja savu brāli Johanānu, tautas vadītāju, un lūdza nabatiešus, lai tie ļautu pie viņiem noglabāt viņa lielos krājumus. 36 Bet izgāja Jambres dēli, tie, kas no Mēdabas, un satvēra Johanānu un paņēma arī visu, kas tam bija, un aizgāja. 37 Pēc visiem šiem notikumiem Jonatānam un Simonam, viņa brālim, paziņoja: “Jambres dēli rīko lielas kāzas un ved līgavu, kas esot kāda varena kanaāniešu augstmaņa meita, ar lielu pavadītāju pulku no Nadabatas.” 38 Tad viņi atcerējās sava brāļa Johanāna asinis un devās augšup, un paslēpās kalna aizsegā. 39 Viņi pacēla savas acis un skatījās, un redzi – trokšņains pūlis un daudz saiņu, un tiem pretī pilnā apbruņojumā iznāca līgavainis ar saviem draugiem un saviem brāļiem, spēlēdami timpānus un citus mūzikas instrumentus. 40 Tad tie, kas bija ar Jonatānu, metās ārā no slēpņa un viņus nokāva, daudzi krita ievainoti, bet pārējie aizbēga kalnos; un tie saņēma visu viņu mantu; 41 un kāzas pārvērtās par vaimanām un priecīgā muzicēšana par bēru dziesmām. 42 Tā tie atrieba sava brāļa asinis un atgriezās Jardānas purvainajos apgabalos. 43 Bet Bakhids to visu bija dzirdējis un sabatā atnācis ar lielu karaspēku Jardānas krastā. 44 Tad Jonatāns sacīja tiem, kas bija kopā ar viņu: “Celsimies gan un cīnīsimies par savu dzīvību, jo šodien vairs nav tā, kā bija agrāk. 45 Redzi, ienaidnieks ir mūsu priekšā un mums aizmugurē, bet Jardānas ūdeņi abās pusēs un purvs un brikšņi visapkārt, mums nav kur izvairīties. 46 Un tagad kliedziet uz debesīm, lai tiekat paglābti no ienaidnieka rokas.” 47 Sākās kauja, un Jonatāns izstiepa savu roku, lai satriektu Bakhidu, bet tas izvairījās no viņa atkāpdamies. 48 Tad Jonatāns kopā ar savējiem metās Jardānas ūdeņos un pārpeldēja uz otru krastu, bet pretinieks nesekoja tiem pāri Jardānai. 49 Un Bakhida pusē tai dienā krita ap tūkstoš vīru. 50 Viņš atgriezās Jeruzālemē un uzcēla Jūdejā nocietinātas pilsētas: cietokšņus Jērikā, Emmausā, Bēt-Horonā, Bētelē, Timnatā, Faratonā un Teponā; tie bija ar augstiem mūriem, vārtiem un stipriem aizšaujamiem. 51 Viņš izvietoja tajos karaspēku, lai tas darītu ļaunu Israēlam. 52 Viņš nocietināja Bēt-Cūru un Gezeras pilsētu, un arī klints cietoksni un izvietoja visās šajās vietās karaspēku, un ierīkoja pārtikas krātuves. 53 Viņš paņēma par ķīlniekiem zemes vadoņu dēlus un ieslodzīja tos klints cietoksnī Jeruzālemē. 54 Simt piecdesmit trešā gada otrajā mēnesī Alkims pavēlēja nojaukt iekšējo sienu, kas atdalīja svētnīcas pagalmus, tā viņš gribēja nojaukt praviešu darbu, un viņi arī sāka to jaukt. 55 Tajā pašā brīdī Alkimu ķēra trieka, un viņa darbi apstājās, viņš tika paralizēts, un viņa mute tika aizdarīta, un viņš vairs nevarēja izteikt ne vārda un nodot rīkojumus par savu namu. 56 Un tā Alkims nomira lielās mokās. 57 Kad Bakhids redzēja, ka Alkims ir miris, viņš atgriezās pie ķēniņa. Tad bija miers Jūdejas zemē divus gadus.
58 Bet visi bezdievji sanāca kopā un nolēma: “Redzi, Jonatāns un tie, kas ar viņu, dzīvo mierā un drošībā, tādēļ tagad iesim un vedīsim šurp Bakhidu, lai viņš visus tos vienā naktī sagūsta.” 59 Tad viņi devās pie Bakhida un paziņoja tam šo lēmumu. 60 Tad viņš cēlās, lai ietu uz Jūdeju ar lielu karaspēku, un nosūtīja slepenu vēstuli saviem sabiedrotajiem Jūdejā, ka tie sagūstītu Jonatānu un tos, kas ar viņu, bet tie nespēja, jo šis nodoms nāca viņiem zināms. 61 Un Jonatāns ar saviem ļaudīm sagūstīja apmēram piecdesmit tās zemes vīru, kas bija šī ļaunā nodoma ierosinātāji, un tos nogalināja. 62 Tad Jonatāns un Simons un viņu ļaudis devās projām uz Bētbasu, kas atradās tuksnesī, un uzcēla no jauna, kas bija nopostīts, un to nocietināja. 63 Kad Bakhids to uzzināja, viņš sapulcināja lielu karaspēku, paziņoja arī tiem, kas Jūdejā, 64 un atnācis aplenca Bētbasu, karoja pret to daudzas dienas un uzbūvēja dažādas kara ierīces. 65 Bet Jonatāns atstāja pilsētā savu brāli Simonu un ar kādu karaspēka daļu devās tālāk tajā zemē. 66 Tur viņš kāva Odomeru un viņa brāļus un Fasirona dēlus viņu telšu apmetnē; kad viņš sāka cīņu un devās augšup ar savu karaspēku, 67 arī Simons ar saviem vīriem nāca ārā no pilsētas, nodedzināja kara ierīces, 68 cīnījās pret Bakhidu un satrieca viņu; tas viņam sagādāja lielas raizes, jo gan viņa nodoms, gan uzbrukums bija veltīgs. 69 Viņš iedegās dusmās uz tiem bezdievīgajiem vīriem, kas viņam bija ieteikuši nākt uz šo zemi, daudzus no tiem nokāva un nolēma doties projām uz savu zemi. 70 Kad Jonatāns to uzzināja, viņš nosūtīja pie tā vecajus, lai noslēgtu ar viņu mieru un lai tas atdotu viņiem gūstekņus. 71 Un Bakhids tam piekrita un darīja pēc viņa vārdiem; viņš arī zvērēja, ka nekad vairs savas dzīves laikā nedarīs Jonatānam neko ļaunu. 72 Tad viņš atdeva tam gūstekņus, ko iepriekš bija sagūstījis Jūdejas zemē, devās uz savu zemi un nekad vairs nenāca uz viņu robežām. 73 Un zobens Israēlā rimās; bet Jonatāns apmetās uz dzīvi Mahmasā un sāka tiesāt tautu un izdeldēja visus bezdievīgos Israēlā.
Jūdas nāve
1 Bet, kad Dēmētrijs dzirdēja, ka Nikanors un viņa karavīri krituši karā, viņš nolēma Bakhidu un Alkimu otrreiz sūtīt uz Jūdeju un karaspēka labā spārna pulkus viņiem līdzi. 2 Tie devās pa ceļu caur Gilgālu un izvietojās pie Mesalotas, kas atradās Arbelā, ieņēma to un nogalināja daudz cilvēku. 3 Simt piecdesmit otrā gada pirmajā mēnesī tie nostājās pie Jeruzālemes, 4 bet tad cēlās un devās uz Beroju ar divdesmit tūkstošiem kājnieku un diviem tūkstošiem jātnieku. 5 Jūda bija izvietojies Belasā, un trīs tūkstoši izlases vīru bija kopā ar viņu. 6 Kad tie redzēja ienaidnieka karaspēka lielumu, tie ļoti nobijās, un daudzi no karapulka bēga, un atlika ne vairāk kā astoņi simti vīru. 7 Kad Jūda redzēja, ka viņa karaspēks ir izklīdis un pretinieks mācas virsū, viņa sirds pagura, jo viņš redzēja, ka viņam vairs nav atlicis laika, lai to sapulcinātu; 8 un viņš itin kā pamira. Tad viņš sacīja atlikušajiem vīriem: “Celsimies un dosimies pretī mūsu ienaidniekiem, mēs taču vēl varam ar tiem cīnīties.” 9 Bet tie mēģināja viņu atrunāt, sacīdami: “Mēs to nevaram gan, labāk glābsim tagad savu dzīvību, bet vēlāk atgriezīsimies kopā ar saviem brāļiem un tad karosim pret viņiem, jo mūsu ir maz.” 10 Tad Jūda sacīja: “Rīkoties šādi – bēgt no viņiem? Tikai ne to! Bet, ja ir pienākusi mūsu stunda, tad arī vīrišķīgi mirsim par mūsu brāļiem; nedosim iemeslu apkaunot mūsu godu.” 11 Tad pretinieku karaspēks pameta nometni un nostājās viņiem pretī, jātnieki sadalījās divās daļās, un karaspēka priekšā izgāja lingotāji un loka šāvēji, un priekšgalā gāja spēcīgākie karavīri; bet Bakhids bija pie labā spārna pulka. 12 Karaspēka ierinda tuvojās no divām pusēm, un abos karaspēkos pūta kara taures. 13 Zeme līgojās no karapulku radītā trokšņa, un kauja turpinājās no rīta līdz vakaram. 14 Kad Jūda redzēja, ka Bakhids un spēcīgākie karavīri ir karaspēka labajā pusē, viņam pievienojās drosmīgākie vīri, 15 un tie satrieca labā spārna pulku un vajāja tos līdz pat Azota kalnam. 16 Bet tie, kas bija karaspēka pusē, redzēja, ka labā spārna pulks ir sakauts, un viņi pagriezās, lai sekotu Jūdam un tiem, kas kopā ar viņu. 17 Kauja kļuva nežēlīga, un krita daudz vīru gan vienā, gan otrā pusē; 18 krita arī Jūda, bet atlikušie bēga. 19 Tad Jonatāns un Simons paņēma sava brāļa miesas un apglabāja viņu Modeīnā viņa tēvu kapavietā, 20 un apraudāja viņu. Un viss Israēls vaimanāja par viņu ar gaužām vaimanām un sēroja daudzas dienas, sacīdami: 21 “Kā tad tā, nu kritis varenais, kas glābis Israēlu?!” 22 Bet pārējie Jūdas darbi, cīņas un varoņdarbi, ko viņš darījis, un viņa izcilība nav aprakstīta, jo tā visa bija ļoti daudz.
Jonatāns kļūst par vadītāju un sakauj Bakhidu
23 Un notika pēc Jūdas nāves, ka visos Jūdejas novados bezdievīgie atkal pacēla savu galvu un saradās visādi ļaundari. 24 Tanīs dienās izcēlās arī liels bads, un visa zeme atkrita un pieslējās viņiem. 25 Tad Bakhids izraudzījās bezdievīgus vīrus un iecēla viņus par zemes kungiem, 26 un viņi izsekoja un uzmeklēja Jūdas draugus, veda tos pie Bakhida, un viņš tiem atriebās un par tiem ņirgājās. 27 Israēlā izcēlās lielas bēdas, kādas vēl nebija bijušas kopš brīža, kad tiem vairs nebija dots neviens pravietis. 28 Tad sapulcējās kopā visi Jūdas draugi un sacīja Jonatānam: 29 “Kopš tā brīža, kad nomira tavs brālis Jūda, Israēlā vairs nav tāda vīra, kas būtu viņam līdzīgs, nav tāda, kas varētu doties pret ienaidniekiem un Bakhidu, un tiem mūsu ienaidniekiem, kas mūsu pašu tautā. 30 Tad nu mēs šodien esam izvēlējušies tevi, lai mums viņa vietā būtu vadonis, kas mūs vada karā.” 31 Un Jonatāns tajā pašā brīdī pārņēma vadību un stājās sava brāļa Jūdas vietā.
32 Kad Bakhids to uzzināja, viņš meklēja Jonatānu nogalināt, 33 bet Jonatāns, viņa brālis Simons un visi, kas bija ar viņiem, dabūjuši to zināt, bēga uz Tekoas tuksnesi un uzcēla nometni pie Asfara ezera ūdeņiem. 34 Bet Bakhids, saņēmis šo ziņu, sabatā kopā ar savu karaspēku pārcēlās pāri Jardānai. 35 Tad Jonatāns sūtīja savu brāli Johanānu, tautas vadītāju, un lūdza nabatiešus, lai tie ļautu pie viņiem noglabāt viņa lielos krājumus. 36 Bet izgāja Jambres dēli, tie, kas no Mēdabas, un satvēra Johanānu un paņēma arī visu, kas tam bija, un aizgāja. 37 Pēc visiem šiem notikumiem Jonatānam un Simonam, viņa brālim, paziņoja: “Jambres dēli rīko lielas kāzas un ved līgavu, kas esot kāda varena kanaāniešu augstmaņa meita, ar lielu pavadītāju pulku no Nadabatas.” 38 Tad viņi atcerējās sava brāļa Johanāna asinis un devās augšup, un paslēpās kalna aizsegā. 39 Viņi pacēla savas acis un skatījās, un redzi – trokšņains pūlis un daudz saiņu, un tiem pretī pilnā apbruņojumā iznāca līgavainis ar saviem draugiem un saviem brāļiem, spēlēdami timpānus un citus mūzikas instrumentus. 40 Tad tie, kas bija ar Jonatānu, metās ārā no slēpņa un viņus nokāva, daudzi krita ievainoti, bet pārējie aizbēga kalnos; un tie saņēma visu viņu mantu; 41 un kāzas pārvērtās par vaimanām un priecīgā muzicēšana par bēru dziesmām. 42 Tā tie atrieba sava brāļa asinis un atgriezās Jardānas purvainajos apgabalos. 43 Bet Bakhids to visu bija dzirdējis un sabatā atnācis ar lielu karaspēku Jardānas krastā. 44 Tad Jonatāns sacīja tiem, kas bija kopā ar viņu: “Celsimies gan un cīnīsimies par savu dzīvību, jo šodien vairs nav tā, kā bija agrāk. 45 Redzi, ienaidnieks ir mūsu priekšā un mums aizmugurē, bet Jardānas ūdeņi abās pusēs un purvs un brikšņi visapkārt, mums nav kur izvairīties. 46 Un tagad kliedziet uz debesīm, lai tiekat paglābti no ienaidnieka rokas.” 47 Sākās kauja, un Jonatāns izstiepa savu roku, lai satriektu Bakhidu, bet tas izvairījās no viņa atkāpdamies. 48 Tad Jonatāns kopā ar savējiem metās Jardānas ūdeņos un pārpeldēja uz otru krastu, bet pretinieks nesekoja tiem pāri Jardānai. 49 Un Bakhida pusē tai dienā krita ap tūkstoš vīru. 50 Viņš atgriezās Jeruzālemē un uzcēla Jūdejā nocietinātas pilsētas: cietokšņus Jērikā, Emmausā, Bēt-Horonā, Bētelē, Timnatā, Faratonā un Teponā; tie bija ar augstiem mūriem, vārtiem un stipriem aizšaujamiem. 51 Viņš izvietoja tajos karaspēku, lai tas darītu ļaunu Israēlam. 52 Viņš nocietināja Bēt-Cūru un Gezeras pilsētu, un arī klints cietoksni un izvietoja visās šajās vietās karaspēku, un ierīkoja pārtikas krātuves. 53 Viņš paņēma par ķīlniekiem zemes vadoņu dēlus un ieslodzīja tos klints cietoksnī Jeruzālemē. 54 Simt piecdesmit trešā gada otrajā mēnesī Alkims pavēlēja nojaukt iekšējo sienu, kas atdalīja svētnīcas pagalmus, tā viņš gribēja nojaukt praviešu darbu, un viņi arī sāka to jaukt. 55 Tajā pašā brīdī Alkimu ķēra trieka, un viņa darbi apstājās, viņš tika paralizēts, un viņa mute tika aizdarīta, un viņš vairs nevarēja izteikt ne vārda un nodot rīkojumus par savu namu. 56 Un tā Alkims nomira lielās mokās. 57 Kad Bakhids redzēja, ka Alkims ir miris, viņš atgriezās pie ķēniņa. Tad bija miers Jūdejas zemē divus gadus.
58 Bet visi bezdievji sanāca kopā un nolēma: “Redzi, Jonatāns un tie, kas ar viņu, dzīvo mierā un drošībā, tādēļ tagad iesim un vedīsim šurp Bakhidu, lai viņš visus tos vienā naktī sagūsta.” 59 Tad viņi devās pie Bakhida un paziņoja tam šo lēmumu. 60 Tad viņš cēlās, lai ietu uz Jūdeju ar lielu karaspēku, un nosūtīja slepenu vēstuli saviem sabiedrotajiem Jūdejā, ka tie sagūstītu Jonatānu un tos, kas ar viņu, bet tie nespēja, jo šis nodoms nāca viņiem zināms. 61 Un Jonatāns ar saviem ļaudīm sagūstīja apmēram piecdesmit tās zemes vīru, kas bija šī ļaunā nodoma ierosinātāji, un tos nogalināja. 62 Tad Jonatāns un Simons un viņu ļaudis devās projām uz Bētbasu, kas atradās tuksnesī, un uzcēla no jauna, kas bija nopostīts, un to nocietināja. 63 Kad Bakhids to uzzināja, viņš sapulcināja lielu karaspēku, paziņoja arī tiem, kas Jūdejā, 64 un atnācis aplenca Bētbasu, karoja pret to daudzas dienas un uzbūvēja dažādas kara ierīces. 65 Bet Jonatāns atstāja pilsētā savu brāli Simonu un ar kādu karaspēka daļu devās tālāk tajā zemē. 66 Tur viņš kāva Odomeru un viņa brāļus un Fasirona dēlus viņu telšu apmetnē; kad viņš sāka cīņu un devās augšup ar savu karaspēku, 67 arī Simons ar saviem vīriem nāca ārā no pilsētas, nodedzināja kara ierīces, 68 cīnījās pret Bakhidu un satrieca viņu; tas viņam sagādāja lielas raizes, jo gan viņa nodoms, gan uzbrukums bija veltīgs. 69 Viņš iedegās dusmās uz tiem bezdievīgajiem vīriem, kas viņam bija ieteikuši nākt uz šo zemi, daudzus no tiem nokāva un nolēma doties projām uz savu zemi. 70 Kad Jonatāns to uzzināja, viņš nosūtīja pie tā vecajus, lai noslēgtu ar viņu mieru un lai tas atdotu viņiem gūstekņus. 71 Un Bakhids tam piekrita un darīja pēc viņa vārdiem; viņš arī zvērēja, ka nekad vairs savas dzīves laikā nedarīs Jonatānam neko ļaunu. 72 Tad viņš atdeva tam gūstekņus, ko iepriekš bija sagūstījis Jūdejas zemē, devās uz savu zemi un nekad vairs nenāca uz viņu robežām. 73 Un zobens Israēlā rimās; bet Jonatāns apmetās uz dzīvi Mahmasā un sāka tiesāt tautu un izdeldēja visus bezdievīgos Israēlā.
