Dāvids uzzina par Saula nāvi
1 Kad Sauls bija miris un Dāvids atgriezies no amālēkiešu sakāves, viņš divas dienas pavadīja Ciklagā, 2 un trešajā dienā, redzi, nāca kāds vīrs no Saula nometnes, drēbes tam bija saplēstas un pīšļi uz galvas, viņš pienāca pie Dāvida, krita pie zemes un zemojās. 3 Dāvids viņam jautāja: “No kurienes tu tāds nāc?” Viņš tam atbildēja: “Es izglābos no Israēla nometnes.” 4 Dāvids viņam teica: “Kas tur notika, stāsti taču man!” Un viņš stāstīja, ka ļaudis bēguši no kaujas lauka, ka daudzi krituši un ir beigti, ka arī Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši. 5 Dāvids jautāja puisim, kas viņam to stāstīja: “Kā tu zini, ka Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši?” 6 Puisis, kas viņam stāstīja, atbildēja: “Es nejauši nokļuvu Gilboas kalnā, un, redzi, Sauls atspiedās uz sava šķēpa, un, redzi, kararati un jātnieku virsnieki jau bija tam uz papēžiem. 7 Viņš pagriezās atpakaļ, ieraudzīja mani un uzsauca man, un es teicu: es te! – 8 Viņš man prasīja: kas tu esi? – un es viņam atbildēju: esmu amālēkietis. 9 Viņš man teica: jel nostājies pie manis un nogalē mani, jo mani sagrābuši krampji, bet dzīvība aizvien vēl ir manī! 10 Tad es nostājos pie viņa un nogalēju viņu, jo zināju, ka pēc kritiena viņš vairs nedzīvos. Un es paņēmu kroni, kas viņam galvā, un sprādzi, kas ap augšdelmu, un, redzi, atnesu savam kungam!” 11 Tad Dāvids sagrāba savas drēbes un pārplēsa tās, tāpat arī visi viņa vīri. 12 Viņi sēroja, raudāja un gavēja līdz vakaram par Saulu un viņa dēlu Jonatānu un par Kunga tautu, Israēla namu, ka tie krituši no zobena.
13 Un Dāvids prasīja puisim, kas viņam stāstīja: “No kurienes tu pats esi?” Tas atbildēja: “Es esmu svešinieka amālēkieša dēls.” 14 Dāvids viņam teica: “Kā tu nebaidījies pacelt roku, lai iznīcinātu Kunga svaidīto!?” 15 Tad Dāvids pasauca vienu no puišiem un teica: “Nāc šurp, uzbrūc viņam!” Un viņš tam cirta, un tas bija beigts. 16 Dāvids sacīja: “Tavas asinis lai paliek uz tavas galvas, jo tava mute liecināja pret tevi, sacīdama: es nonāvēju Kunga svaidīto.”
Dāvida žēlabu dziesma par Saulu un Jonatānu
17 Dāvids dziedāja žēlabu dziesmu par Saulu un viņa dēlu Jonatānu. 18 Viņš lika mācīt loka šāvēju dziesmu Jūdas dēliem, redzi, tā ir rakstīta Taisnīgo grāmatā.
19 “Tavs krāšņums, Israēl, guļ nokauts augstienēs.
Ak vai, varoņi krituši!
20 Jel nestāstiet to Gatā,
nesludiniet Aškelonas ielās,
lai filistiešu meitas nepriecājas,
lai neapgraizīto meitas negavilē!
21 Jūs, Gilboas kalni, augstieņu lauki,
lai nav jums ne rasas, ne lietus! –
jo tur tika nosviests varoņu vairogs,
Saula vairogs, ar eļļu nesvaidīts.
22 Bez nokauto asinīm, bez varoņu taukiem
negriezās atpakaļ Jonatāna loks,
un Saula zobens nekad nenāca atpakaļ tukšā.
23 Sauls un Jonatāns – tik mīļi un dārgi,
dzīvē un nāvē tie netika šķirti!
Viņi bija straujāki par ērgļiem, stiprāki par lauvām.
24 Israēla meitas, raudiet par Saulu,
kas tērpa jūs smalkā audeklā un rotās,
kas rotāja jūsu tērpus ar zeltu!
25 Ak vai, varoņi krituši kaujas vidū!
Jonatāns guļ nokauts augstienēs.
26 Man sāp par tevi, brāli Jonatān,
mans tik mīļotais!
Tava mīlestība man bija pārāka
par sievu mīlestību.
27 Ak vai, varoņi krituši
un kaujas ieroči pagalam!”
Dāvids uzzina par Saula nāvi
1 Kad Sauls bija miris un Dāvids atgriezies no amālēkiešu sakāves, viņš divas dienas pavadīja Ciklagā, 2 un trešajā dienā, redzi, nāca kāds vīrs no Saula nometnes, drēbes tam bija saplēstas un pīšļi uz galvas, viņš pienāca pie Dāvida, krita pie zemes un zemojās. 3 Dāvids viņam jautāja: “No kurienes tu tāds nāc?” Viņš tam atbildēja: “Es izglābos no Israēla nometnes.” 4 Dāvids viņam teica: “Kas tur notika, stāsti taču man!” Un viņš stāstīja, ka ļaudis bēguši no kaujas lauka, ka daudzi krituši un ir beigti, ka arī Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši. 5 Dāvids jautāja puisim, kas viņam to stāstīja: “Kā tu zini, ka Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši?” 6 Puisis, kas viņam stāstīja, atbildēja: “Es nejauši nokļuvu Gilboas kalnā, un, redzi, Sauls atspiedās uz sava šķēpa, un, redzi, kararati un jātnieku virsnieki jau bija tam uz papēžiem. 7 Viņš pagriezās atpakaļ, ieraudzīja mani un uzsauca man, un es teicu: es te! – 8 Viņš man prasīja: kas tu esi? – un es viņam atbildēju: esmu amālēkietis. 9 Viņš man teica: jel nostājies pie manis un nogalē mani, jo mani sagrābuši krampji, bet dzīvība aizvien vēl ir manī! 10 Tad es nostājos pie viņa un nogalēju viņu, jo zināju, ka pēc kritiena viņš vairs nedzīvos. Un es paņēmu kroni, kas viņam galvā, un sprādzi, kas ap augšdelmu, un, redzi, atnesu savam kungam!” 11 Tad Dāvids sagrāba savas drēbes un pārplēsa tās, tāpat arī visi viņa vīri. 12 Viņi sēroja, raudāja un gavēja līdz vakaram par Saulu un viņa dēlu Jonatānu un par Kunga tautu, Israēla namu, ka tie krituši no zobena.
13 Un Dāvids prasīja puisim, kas viņam stāstīja: “No kurienes tu pats esi?” Tas atbildēja: “Es esmu svešinieka amālēkieša dēls.” 14 Dāvids viņam teica: “Kā tu nebaidījies pacelt roku, lai iznīcinātu Kunga svaidīto!?” 15 Tad Dāvids pasauca vienu no puišiem un teica: “Nāc šurp, uzbrūc viņam!” Un viņš tam cirta, un tas bija beigts. 16 Dāvids sacīja: “Tavas asinis lai paliek uz tavas galvas, jo tava mute liecināja pret tevi, sacīdama: es nonāvēju Kunga svaidīto.”
Dāvida žēlabu dziesma par Saulu un Jonatānu
17 Dāvids dziedāja žēlabu dziesmu par Saulu un viņa dēlu Jonatānu. 18 Viņš lika mācīt loka šāvēju dziesmu Jūdas dēliem, redzi, tā ir rakstīta Taisnīgo grāmatā.
19 “Tavs krāšņums, Israēl, guļ nokauts augstienēs.
Ak vai, varoņi krituši!
20 Jel nestāstiet to Gatā,
nesludiniet Aškelonas ielās,
lai filistiešu meitas nepriecājas,
lai neapgraizīto meitas negavilē!
21 Jūs, Gilboas kalni, augstieņu lauki,
lai nav jums ne rasas, ne lietus! –
jo tur tika nosviests varoņu vairogs,
Saula vairogs, ar eļļu nesvaidīts.
22 Bez nokauto asinīm, bez varoņu taukiem
negriezās atpakaļ Jonatāna loks,
un Saula zobens nekad nenāca atpakaļ tukšā.
23 Sauls un Jonatāns – tik mīļi un dārgi,
dzīvē un nāvē tie netika šķirti!
Viņi bija straujāki par ērgļiem, stiprāki par lauvām.
24 Israēla meitas, raudiet par Saulu,
kas tērpa jūs smalkā audeklā un rotās,
kas rotāja jūsu tērpus ar zeltu!
25 Ak vai, varoņi krituši kaujas vidū!
Jonatāns guļ nokauts augstienēs.
26 Man sāp par tevi, brāli Jonatān,
mans tik mīļotais!
Tava mīlestība man bija pārāka
par sievu mīlestību.
27 Ak vai, varoņi krituši
un kaujas ieroči pagalam!”
