Simons kļūst par vadītāju; Jonatāna nāve
1 Simons uzzināja, ka Trifons ir sapulcinājis lielu karaspēku, lai dotos uz Jūdejas zemi un to izkautu. 2 Viņš, redzēdams, ka jūdu tauta baiļojas un trīc, nāca uz Jeruzālemi un sapulcināja tautu, 3 iedrošināja tos un sacīja tiem: “Jūs jau paši zināt, ko es, mani brāļi un mana tēva nams esam darījuši bauslības un svētnīcas labā, tāpat arī karus un ciešanas, ko esam pieredzējuši. 4 Tādēļ arī visi mani brāļi ir gājuši bojā par Israēlu, un es vienīgais esmu atlicis. 5 Un tagad ciešanu brīdī lai es saudzētu savu dzīvību? Tas nenotiks! Es taču neesmu labāks par saviem brāļiem. 6 Vēl vairāk, es atriebšu par savu tautu, par svētnīcu, par mūsu sievām un bērniem, jo visi cittautieši sapulcējušies, lai naidā izkautu mūsu tautu.” 7 Tiklīdz ļaudis dzirdēja šos vārdus, viņu sirdis iedegās, 8 un tie skaļā balsī sauca: “Esi tu mūsu vadonis Jūdas un Jonatāna, sava brāļa, vietā! 9 Karo šo mūsu karu, un mēs klausīsim visu, ko vien mums teiksi.” 10 Tad Simons sapulcināja visus vīrus, kas spējīgi karam, un steidza pabeigt Jeruzālemes sienas un pilsētu visapkārt nostiprināt. 11 Tad viņš nosūtīja Jonatānu, Abšāloma dēlu, ar lielu karaspēku uz Jafu, lai viņš izdzītu tos, kas tur nocietinājušies, un tur paliktu.
12 Bet Trifons ar lielu karaspēku devās no Ptolemaīdas uz Jūdeju un līdzi ņēma Jonatānu, ķēdēm saistītu. 13 Simons izvietoja savu karaspēku Adidā, pašā līdzenuma priekšā. 14 Kad Trifons saprata, ka Simons ir stājies Jonatāna, sava brāļa, vietā un ka tūdaļ sāksies kauja ar viņu, viņš sūtīja pie viņa vecajos, sacīdams: 15 “Mēs esam aizturējuši Jonatānu tā sudraba dēļ, ko viņš bija parādā ķēniņam par tiem amatiem, kas viņam tika dāvāti, 16 tādēļ tagad atsūti mums simt talantus sudraba un ķīlā divus viņa dēlus, lai viņš, brīvībā atlaists, neatkristu no mums, tad mēs viņu atlaidīsim.” 17 Simons gan saprata, ka viņš runā viltu, taču nosūtīja ļaudis pēc sudraba un bērniem, lai ļaužu dusmas nekristu uz viņu, 18 kad tie sacītu: “Tādēļ ka viņš nenosūtīja Trifonam sudrabu un bērnus, Jonatāns gāja bojā.” 19 Tādēļ viņš nosūtīja bērnus un simt talantus, taču tie viņu piekrāpa un neatlaida Jonatānu. 20 Pēc tam Trifons iegāja zemē, lai to izkautu, un pa apkārtceļu gāja uz Adaru, bet Simons ar savu karaspēku sekoja tiem pa visu zemi, kur vien viņi devās. 21 Tad tie, kas bija klints cietoksnī, sūtīja pie Trifona pārstāvjus ar ziņu, lai tas steigšus cauri tuksnesim dotos pie viņiem un atgādātu tiem pārtiku. 22 Trifons sagatavoja visus savus jātniekus, lai tie dotos ceļā, bet tajā naktī uzkrita dziļš sniegs, un viņi nevarēja doties sniega dēļ; tad viņš devās uz Gileādu. 23 Kad viņš pietuvojās Baskanai, viņš nogalināja Jonatānu un turpat to arī apglabāja. 24 Pēc tam Trifons griezās atpakaļ un devās uz savu zemi.
25 Tad Simons sūtīja savus ļaudis, lai tie paņemtu Jonatāna, sava brāļa, kaulus, un apglabāja tos Modeīnā, viņa tēvu pilsētā. 26 Un viss Israēls sēroja par viņu dziļās sērās un vaimanāja par viņu daudzas dienas. 27 Simons uzcēla pār savu tēvu un brāļu kapu augstu pieminekli, lai to labi varētu redzēt, tam priekšpuse un mugurpuse bija no gludi slīpētiem akmeņiem. 28 Viņš izvietoja arī septiņas piramīdas, pa vienai pretī sava tēva, savas mātes un savu četru brāļu kapiem. 29 Viņš izveidoja uz tām smalkus darinājumus, uzslēja visapkārt varenas kolonnas, pie kurām viņš piekāra bruņas un ieročus par mūžīgu piemiņu. Šī izgreznojuma priekšā viņš novietoja grieztus kuģus – tā, lai tos varētu redzēt visi, kas kuģo garām pa jūru. 30 Šis kapu piemineklis, ko viņš uzcēla Modeīnā, tur atrodas līdz pat šai dienai.
Simons panāk Jūdejas neatkarību
31 Bet Trifons viltīgi izrīkojās ar jauno ķēniņu Antiohu – viņš to nogalināja 32 un sāka valdīt viņa vietā kā ķēniņš. Viņš uzlika galvā Āzijas ķēniņa kroni un radīja visā zemē lielas mokas. 33 Pa to laiku Simons uzbūvēja Jūdejā cietokšņus ar augstiem torņiem un varenām sienām, ar stipriem vārtiem un aizšaujamiem un novietoja cietokšņos pārtikas krājumus. 34 Tad Simons nosūtīja īpaši izraudzītus vīrus pie ķēniņa Dēmētrija, lai lūgtu pēc atvieglojuma zemei, jo Trifons visos savos darbos rīkojās kā laupītājs. 35 Un ķēniņš Dēmētrijs viņam atbildēja ar šādu vēstuli:
36 “Ķēniņš Dēmētrijs sveicina augsto priesteri un ķēniņa draugu Simonu, vecajos un visu jūdu tautu. 37 Mēs esam saņēmuši to zelta kroni un palmas zaru, ko jūs sūtījāt, un esam gatavi ar jums noslēgt mieru un rakstīt vēstules nodevu vācējiem, lai atlaiž jums noliktos nodokļus. 38 Tāpat arī viss, ko esam jums par labu noteikuši, tas jums lai paliek, arī tie cietokšņi, ko esat uzbūvējuši, lai paliek jūsu ziņā. 39 Piedodam jums arī nejaušus nodarījumus un pārkāpumus līdz pat šai dienai, arī kroņa maksu, ko esat parādā, un, ja vēl kas cits bija apliekams ar nodevām Jeruzālemē, lai turpmāk vairs nav. 40 Un ja vēl pie jums ir kādi citi, kas būtu piemēroti pierakstīties pie tiem, kas ar mums, lai pierakstās, un starp mums būs miers.”
41 Tā simt septiņdesmitajā gadā tika noņemts tautu jūgs pār Israēlu. 42 Tādēļ israēlieši savos rakstos un līgumos rakstīja: “Simona, varenā, augstā priestera, jūdu karavadoņa un valdītāja pirmajā gadā…”
43 Tanīs dienās Simons novietoja savu karaspēku pie Gezeras un to aplenca, viņš uzcēla mūru graujamo ierīci, pievirzīja to pie pilsētas mūra, vienu torni sagrāva un to ieņēma. 44 Tad karavīri no mūru graujamās ierīces ielēca pilsētā, un tur izcēlās liels satraukums. 45 Pilsētas iedzīvotāji kopā ar savām sievām un bērniem uzkāpa augšā uz pilsētas mūriem, pārplēsa savas drēbes un, skaļā balsī saukdami, lūdza Simonu slēgt ar viņiem mieru: 46 “Nedari mums pēc mūsu nešķīstības, bet pēc savas apžēlošanās.” 47 Tad Simons iežēlojās par viņiem un tos neapkāva. Viņš tos izdzina ārā no pilsētas, šķīstīja mājas, kurās bija elki, un tad iegāja pilsētā ar dziesmām un Dieva slavēšanu. 48 Viņš izmeta ārā no tās visas nešķīstības, nometināja tajā vīrus, kas pildīja likumu, nocietināja to un iekārtoja tur sev mājvietu.
49 Bet tiem, kas bija klints cietoksnī, liedza brīvi pārvietoties un iepirkties, tādēļ tos mocīja liels bads un daudzi no viņiem gāja bojā aiz bada. 50 Tad tie sauca uz Simonu, lai viņš tiem sniegtu roku mieram, un viņš sniedza. Pēc tam viņš tos no turienes izdzina un šķīstīja klints cietoksni no visām negantībām. 51 Un simt septiņdesmit pirmā gada otrā mēneša divdesmit trešajā dienā jūdi devās augšup uz klints cietoksni, Dievu slavēdami, greznojušies ar palmu zariem, kokles, cimboles un cītaras spēlēdami, psalmodami un dziedādami, jo lielais Israēla ienaidnieks bija satriekts. 52 Simons noteica, ka šī diena ar gavilēm jāsvin katru gadu, viņš arī nocietināja tempļa kalnu gar klints cietoksni un dzīvoja tur pats un viņa ļaudis. 53 Un Simons redzēja, ka viņa dēls Jānis ir pieaudzis, un iecēla viņu par visa karaspēka vadītāju un apmetās uz dzīvi Gezerā.
Simons kļūst par vadītāju; Jonatāna nāve
1 Simons uzzināja, ka Trifons ir sapulcinājis lielu karaspēku, lai dotos uz Jūdejas zemi un to izkautu. 2 Viņš, redzēdams, ka jūdu tauta baiļojas un trīc, nāca uz Jeruzālemi un sapulcināja tautu, 3 iedrošināja tos un sacīja tiem: “Jūs jau paši zināt, ko es, mani brāļi un mana tēva nams esam darījuši bauslības un svētnīcas labā, tāpat arī karus un ciešanas, ko esam pieredzējuši. 4 Tādēļ arī visi mani brāļi ir gājuši bojā par Israēlu, un es vienīgais esmu atlicis. 5 Un tagad ciešanu brīdī lai es saudzētu savu dzīvību? Tas nenotiks! Es taču neesmu labāks par saviem brāļiem. 6 Vēl vairāk, es atriebšu par savu tautu, par svētnīcu, par mūsu sievām un bērniem, jo visi cittautieši sapulcējušies, lai naidā izkautu mūsu tautu.” 7 Tiklīdz ļaudis dzirdēja šos vārdus, viņu sirdis iedegās, 8 un tie skaļā balsī sauca: “Esi tu mūsu vadonis Jūdas un Jonatāna, sava brāļa, vietā! 9 Karo šo mūsu karu, un mēs klausīsim visu, ko vien mums teiksi.” 10 Tad Simons sapulcināja visus vīrus, kas spējīgi karam, un steidza pabeigt Jeruzālemes sienas un pilsētu visapkārt nostiprināt. 11 Tad viņš nosūtīja Jonatānu, Abšāloma dēlu, ar lielu karaspēku uz Jafu, lai viņš izdzītu tos, kas tur nocietinājušies, un tur paliktu.
12 Bet Trifons ar lielu karaspēku devās no Ptolemaīdas uz Jūdeju un līdzi ņēma Jonatānu, ķēdēm saistītu. 13 Simons izvietoja savu karaspēku Adidā, pašā līdzenuma priekšā. 14 Kad Trifons saprata, ka Simons ir stājies Jonatāna, sava brāļa, vietā un ka tūdaļ sāksies kauja ar viņu, viņš sūtīja pie viņa vecajos, sacīdams: 15 “Mēs esam aizturējuši Jonatānu tā sudraba dēļ, ko viņš bija parādā ķēniņam par tiem amatiem, kas viņam tika dāvāti, 16 tādēļ tagad atsūti mums simt talantus sudraba un ķīlā divus viņa dēlus, lai viņš, brīvībā atlaists, neatkristu no mums, tad mēs viņu atlaidīsim.” 17 Simons gan saprata, ka viņš runā viltu, taču nosūtīja ļaudis pēc sudraba un bērniem, lai ļaužu dusmas nekristu uz viņu, 18 kad tie sacītu: “Tādēļ ka viņš nenosūtīja Trifonam sudrabu un bērnus, Jonatāns gāja bojā.” 19 Tādēļ viņš nosūtīja bērnus un simt talantus, taču tie viņu piekrāpa un neatlaida Jonatānu. 20 Pēc tam Trifons iegāja zemē, lai to izkautu, un pa apkārtceļu gāja uz Adaru, bet Simons ar savu karaspēku sekoja tiem pa visu zemi, kur vien viņi devās. 21 Tad tie, kas bija klints cietoksnī, sūtīja pie Trifona pārstāvjus ar ziņu, lai tas steigšus cauri tuksnesim dotos pie viņiem un atgādātu tiem pārtiku. 22 Trifons sagatavoja visus savus jātniekus, lai tie dotos ceļā, bet tajā naktī uzkrita dziļš sniegs, un viņi nevarēja doties sniega dēļ; tad viņš devās uz Gileādu. 23 Kad viņš pietuvojās Baskanai, viņš nogalināja Jonatānu un turpat to arī apglabāja. 24 Pēc tam Trifons griezās atpakaļ un devās uz savu zemi.
25 Tad Simons sūtīja savus ļaudis, lai tie paņemtu Jonatāna, sava brāļa, kaulus, un apglabāja tos Modeīnā, viņa tēvu pilsētā. 26 Un viss Israēls sēroja par viņu dziļās sērās un vaimanāja par viņu daudzas dienas. 27 Simons uzcēla pār savu tēvu un brāļu kapu augstu pieminekli, lai to labi varētu redzēt, tam priekšpuse un mugurpuse bija no gludi slīpētiem akmeņiem. 28 Viņš izvietoja arī septiņas piramīdas, pa vienai pretī sava tēva, savas mātes un savu četru brāļu kapiem. 29 Viņš izveidoja uz tām smalkus darinājumus, uzslēja visapkārt varenas kolonnas, pie kurām viņš piekāra bruņas un ieročus par mūžīgu piemiņu. Šī izgreznojuma priekšā viņš novietoja grieztus kuģus – tā, lai tos varētu redzēt visi, kas kuģo garām pa jūru. 30 Šis kapu piemineklis, ko viņš uzcēla Modeīnā, tur atrodas līdz pat šai dienai.
Simons panāk Jūdejas neatkarību
31 Bet Trifons viltīgi izrīkojās ar jauno ķēniņu Antiohu – viņš to nogalināja 32 un sāka valdīt viņa vietā kā ķēniņš. Viņš uzlika galvā Āzijas ķēniņa kroni un radīja visā zemē lielas mokas. 33 Pa to laiku Simons uzbūvēja Jūdejā cietokšņus ar augstiem torņiem un varenām sienām, ar stipriem vārtiem un aizšaujamiem un novietoja cietokšņos pārtikas krājumus. 34 Tad Simons nosūtīja īpaši izraudzītus vīrus pie ķēniņa Dēmētrija, lai lūgtu pēc atvieglojuma zemei, jo Trifons visos savos darbos rīkojās kā laupītājs. 35 Un ķēniņš Dēmētrijs viņam atbildēja ar šādu vēstuli:
36 “Ķēniņš Dēmētrijs sveicina augsto priesteri un ķēniņa draugu Simonu, vecajos un visu jūdu tautu. 37 Mēs esam saņēmuši to zelta kroni un palmas zaru, ko jūs sūtījāt, un esam gatavi ar jums noslēgt mieru un rakstīt vēstules nodevu vācējiem, lai atlaiž jums noliktos nodokļus. 38 Tāpat arī viss, ko esam jums par labu noteikuši, tas jums lai paliek, arī tie cietokšņi, ko esat uzbūvējuši, lai paliek jūsu ziņā. 39 Piedodam jums arī nejaušus nodarījumus un pārkāpumus līdz pat šai dienai, arī kroņa maksu, ko esat parādā, un, ja vēl kas cits bija apliekams ar nodevām Jeruzālemē, lai turpmāk vairs nav. 40 Un ja vēl pie jums ir kādi citi, kas būtu piemēroti pierakstīties pie tiem, kas ar mums, lai pierakstās, un starp mums būs miers.”
41 Tā simt septiņdesmitajā gadā tika noņemts tautu jūgs pār Israēlu. 42 Tādēļ israēlieši savos rakstos un līgumos rakstīja: “Simona, varenā, augstā priestera, jūdu karavadoņa un valdītāja pirmajā gadā…”
43 Tanīs dienās Simons novietoja savu karaspēku pie Gezeras un to aplenca, viņš uzcēla mūru graujamo ierīci, pievirzīja to pie pilsētas mūra, vienu torni sagrāva un to ieņēma. 44 Tad karavīri no mūru graujamās ierīces ielēca pilsētā, un tur izcēlās liels satraukums. 45 Pilsētas iedzīvotāji kopā ar savām sievām un bērniem uzkāpa augšā uz pilsētas mūriem, pārplēsa savas drēbes un, skaļā balsī saukdami, lūdza Simonu slēgt ar viņiem mieru: 46 “Nedari mums pēc mūsu nešķīstības, bet pēc savas apžēlošanās.” 47 Tad Simons iežēlojās par viņiem un tos neapkāva. Viņš tos izdzina ārā no pilsētas, šķīstīja mājas, kurās bija elki, un tad iegāja pilsētā ar dziesmām un Dieva slavēšanu. 48 Viņš izmeta ārā no tās visas nešķīstības, nometināja tajā vīrus, kas pildīja likumu, nocietināja to un iekārtoja tur sev mājvietu.
49 Bet tiem, kas bija klints cietoksnī, liedza brīvi pārvietoties un iepirkties, tādēļ tos mocīja liels bads un daudzi no viņiem gāja bojā aiz bada. 50 Tad tie sauca uz Simonu, lai viņš tiem sniegtu roku mieram, un viņš sniedza. Pēc tam viņš tos no turienes izdzina un šķīstīja klints cietoksni no visām negantībām. 51 Un simt septiņdesmit pirmā gada otrā mēneša divdesmit trešajā dienā jūdi devās augšup uz klints cietoksni, Dievu slavēdami, greznojušies ar palmu zariem, kokles, cimboles un cītaras spēlēdami, psalmodami un dziedādami, jo lielais Israēla ienaidnieks bija satriekts. 52 Simons noteica, ka šī diena ar gavilēm jāsvin katru gadu, viņš arī nocietināja tempļa kalnu gar klints cietoksni un dzīvoja tur pats un viņa ļaudis. 53 Un Simons redzēja, ka viņa dēls Jānis ir pieaudzis, un iecēla viņu par visa karaspēka vadītāju un apmetās uz dzīvi Gezerā.
