1 Arī es esmu mirstīgs, cilvēks kā visi citi, pirmdarinātā, no zemes veidotā, pēctecis;
miesā izveidots mātes klēpī,
2 asinīs desmit mēnešos
vīra sēklas un viņa apskāvienos gūtās baudas siets.
3 Piedzimis arī es ievilku gaisu,
kas kopīgs visiem,
uz zemes nonākot, kas visiem viena,
ļaujot – tāpat kā citi –
atskanēt pirmajam brēcienam,
kas visiem ir vienāds,
4 mani ietina autiņos un aprūpēja.
5 Nav ķēniņa, kas dzīvi būtu sācis citādi.
6 Viens visiem ceļš, pasaulē nākot,
un vienāds – aizejot.
7 Tādēļ lūdzos, un man tika dāvāta sapratne;
karsti lūdzoties, saucu, un pār mani nāca gudrības gars, –
8 to augstāk vērtēju par scepteriem un troņiem,
salīdzinot ar to, man bagātība nebija nekas.
9 Nevienu dārgakmeni tās vērtu neatzinu,
jo līdzās gudrībai viss zelts – tik vien kā sauja smilšu,
kā dubļi – sudrabs tās priekšā.
10 Par veselību un par skaistumu to karstāk iemīlēju,
vēl vairāk nekā gaismu vēlējos,
jo tā nemitas pat naktī spulgot.
11 Reizē ar gudrību man iekrita klēpī viss labais,
neizmērojama bagātība, kas tai rokās,
12 bet, tā kā gudrība valda pār labo, par visu līksmojos,
nezinādams, ka viņa to radījusi.
13 Bez aprēķina mācījos, bez skaudības dalos,
neslēpju no citiem tās bagātību,
14 neizsīkstošu dārgumu krātuvi cilvēkiem.
Kas, ar audzināšanā gūtajām dāvanām apveltīts, tajā smeļas,
draudzību noslēdz ar Dievu.
15 Lai Dievs man palīdz izteikties kā iecerēts
un domāt atbilstoši dāvanām,
ar kurām esmu apveltīts,
jo viņš ir tas, kas vada gudrību,
uz pareizā ceļa mudina atgriezties gudros.
16 Viņa rokās esam mēs un tas, ko sakām,
izprotam, ikviena mūsu prasme.
17 Viņš nemaldīgu izpratni man dāvājis par visu, kas ir,
lai pazītu es pasauli tās sastāvdaļu kopumā
un pamatelementu darbībā,
18 laiku iesākumu, galu un gaitu,
saulgriežus un gadalaiku miju;
19 gadu ritumus un zvaigžņu kārtību,
20 dzīvnieku dabu un zvēru dziņas,
vēju stiprumu un cilvēka domu gaitu,
augu dažādību un sakņu dziedinošo spēku.
21 Lai cik apslēpts, lai cik atklāts bija – iepazinu,
22 jo to man iemācīja gudrība, it visā lietpratēja.
Ir tajā gars, saprātīgs, svēts,
viens vienīgs, daudzveidīgs,
netverams un kustības pārpilns,
dzidrs, neaptraipāms un nepārprotami skaidrs,
ļauna nedarītājs, labā mīlētājs, skaudrs,
23 neaizturams, labvēlīgs un cilvēkus mīlošs,
drošs, uzticams un nesatraucams,
visvarens, visu pārredzošs,
kas caurstrāvo ikvienu saprātīgo, skaidro,
netverami smalko garu,
24 jo par ikvienu kustību ir kustīgāka gudrība
savā skaidrībā tā visu caurauž,
25 jo tā ir Dieva varenības dvesma,
Visuvaldītāja godības starojums,
kas ne ar ko nesajaucas,
tālab tajā nekas aptraipīts neielaužas.
26 Tā – mūžīgās gaismas atspulgs,
spodrs Dieva darbīgā spēka spogulis
un viņa labestības atveids.
27 Viena pati – spēj visu,
sevī nemainoties – visu atjauno;
no svētas dvēseles uz svētu ejot,
Dieva draugus un praviešus no paaudzes paaudzē audzina,
28 jo Dievs mīl vienīgi tos,
kam gudrība ir dzīvesbiedre.
29 Tādēļ ka viņa daiļāka par sauli,
par katru zvaigznāju,
pārāka salīdzinājumā ar gaismu,
30 pēc kuras nāk nakts,
bet gudrību neuzveic ļaunums,
1 Arī es esmu mirstīgs, cilvēks kā visi citi, pirmdarinātā, no zemes veidotā, pēctecis;
miesā izveidots mātes klēpī,
2 asinīs desmit mēnešos
vīra sēklas un viņa apskāvienos gūtās baudas siets.
3 Piedzimis arī es ievilku gaisu,
kas kopīgs visiem,
uz zemes nonākot, kas visiem viena,
ļaujot – tāpat kā citi –
atskanēt pirmajam brēcienam,
kas visiem ir vienāds,
4 mani ietina autiņos un aprūpēja.
5 Nav ķēniņa, kas dzīvi būtu sācis citādi.
6 Viens visiem ceļš, pasaulē nākot,
un vienāds – aizejot.
7 Tādēļ lūdzos, un man tika dāvāta sapratne;
karsti lūdzoties, saucu, un pār mani nāca gudrības gars, –
8 to augstāk vērtēju par scepteriem un troņiem,
salīdzinot ar to, man bagātība nebija nekas.
9 Nevienu dārgakmeni tās vērtu neatzinu,
jo līdzās gudrībai viss zelts – tik vien kā sauja smilšu,
kā dubļi – sudrabs tās priekšā.
10 Par veselību un par skaistumu to karstāk iemīlēju,
vēl vairāk nekā gaismu vēlējos,
jo tā nemitas pat naktī spulgot.
11 Reizē ar gudrību man iekrita klēpī viss labais,
neizmērojama bagātība, kas tai rokās,
12 bet, tā kā gudrība valda pār labo, par visu līksmojos,
nezinādams, ka viņa to radījusi.
13 Bez aprēķina mācījos, bez skaudības dalos,
neslēpju no citiem tās bagātību,
14 neizsīkstošu dārgumu krātuvi cilvēkiem.
Kas, ar audzināšanā gūtajām dāvanām apveltīts, tajā smeļas,
draudzību noslēdz ar Dievu.
15 Lai Dievs man palīdz izteikties kā iecerēts
un domāt atbilstoši dāvanām,
ar kurām esmu apveltīts,
jo viņš ir tas, kas vada gudrību,
uz pareizā ceļa mudina atgriezties gudros.
16 Viņa rokās esam mēs un tas, ko sakām,
izprotam, ikviena mūsu prasme.
17 Viņš nemaldīgu izpratni man dāvājis par visu, kas ir,
lai pazītu es pasauli tās sastāvdaļu kopumā
un pamatelementu darbībā,
18 laiku iesākumu, galu un gaitu,
saulgriežus un gadalaiku miju;
19 gadu ritumus un zvaigžņu kārtību,
20 dzīvnieku dabu un zvēru dziņas,
vēju stiprumu un cilvēka domu gaitu,
augu dažādību un sakņu dziedinošo spēku.
21 Lai cik apslēpts, lai cik atklāts bija – iepazinu,
22 jo to man iemācīja gudrība, it visā lietpratēja.
Ir tajā gars, saprātīgs, svēts,
viens vienīgs, daudzveidīgs,
netverams un kustības pārpilns,
dzidrs, neaptraipāms un nepārprotami skaidrs,
ļauna nedarītājs, labā mīlētājs, skaudrs,
23 neaizturams, labvēlīgs un cilvēkus mīlošs,
drošs, uzticams un nesatraucams,
visvarens, visu pārredzošs,
kas caurstrāvo ikvienu saprātīgo, skaidro,
netverami smalko garu,
24 jo par ikvienu kustību ir kustīgāka gudrība
savā skaidrībā tā visu caurauž,
25 jo tā ir Dieva varenības dvesma,
Visuvaldītāja godības starojums,
kas ne ar ko nesajaucas,
tālab tajā nekas aptraipīts neielaužas.
26 Tā – mūžīgās gaismas atspulgs,
spodrs Dieva darbīgā spēka spogulis
un viņa labestības atveids.
27 Viena pati – spēj visu,
sevī nemainoties – visu atjauno;
no svētas dvēseles uz svētu ejot,
Dieva draugus un praviešus no paaudzes paaudzē audzina,
28 jo Dievs mīl vienīgi tos,
kam gudrība ir dzīvesbiedre.
29 Tādēļ ka viņa daiļāka par sauli,
par katru zvaigznāju,
pārāka salīdzinājumā ar gaismu,
30 pēc kuras nāk nakts,
bet gudrību neuzveic ļaunums,
