1 Vai arī – jūrā pošoties un grasīdamies šķērsot nevaldāmas bangas,
cits piesauc koka gabalu,
kas trauslāks vēl par kuģi, kurā brauc;
2 jo tas gan darināts, lai gūtu peļņu,
bet gudrība to būvējusi, lietpratēja,
3 un tava apredzība, Tēvs, ir tā, kas vada stūri.
Pat jūrā tu esi izklājis ceļu un drošu taku bangās,
4 tā rādīdams, ka visās briesmās izglābt spēj,
un tādēļ ceļā doties var pat nepieredzējušais.
5 Turklāt tu vēlies,
lai tavas gudrības veikums nepaliktu bez augļiem;
tādēļ cilvēki uztic dzīvību pat nieka kokam
un, ar plostu šķērsojot bangu vālus, izglābjas.
6 Tā arī aizsākumos, kad lepnie milzeņi gāja bojā,
pasaules cerība, patvērusies uz plosta,
ko stūrējot vadīja tava roka,
saglabāja nākamībai jaunas paaudzes sēklu.
7 Lai svētīts koks, ar kuru īstenojas taisnīgums!
8 Bet rokām darinātais lai ir nolādēts –
gan pats, gan tas, kurš to ir gatavojis:
viens tādēļ, ka to darinājis,
bet otrs – ka, būdams iznīcīgs, dēvēts par dievu.
9 Gan bezdievīgais Dievam nīstams,
gan viņa bezdievīgums;
10 gan darinātāju, gan darināto –
abus gaida sods,
11 kas tādēļ piemeklēs arī cittautiešu elkus,
jo tie no Dieva radītā ir kļuvuši par riebeklību,
par slazdu cilvēku dvēselēm,
nesaprātīgo kājām par cilpu.
12 Tādēļ ka laulības pārkāpšana sākās ar domu par elkiem,
to izdomāšana izpostīja dzīvību.
13 Nedz iesākumā tādi bija,
nedz mūžībā būs –
14 tukšas cilvēku iedomas dēļ pasaulē nākuši,
drīz vien tiem paredzēts gals.
15 Kāds tēvs, pāragru sēru mākts
par savu priekšlaicīgi laupītu bērnu,
darināja viņa atveidu;
un to, kas iepriekš bija tikai miris cilvēks,
tagad godināja kā dievu
un atstāja padotajiem mantojumā
iesvētīto noslēpumus un ritus.
16 Bezdievīgā ieraža ar laiku auga spēkā.
To sāka ievērot kā likumu,
un pēc patvaldnieka rīkojumiem
grebtos tēlus dievbijīgi godināja.
17 Ļaudis, kas, tālu dzīvojot,
nespēja godināt valdnieku pašu,
tālo attēlojot vaigā, darināja visiem redzamu
godinātā atveidu,
lai ar savu dedzību klāt neesošajam
kā klātesošam glaimotu.
18 Amatnieka godkārība rosināja arī nezinātājus
vēl vairāk izplatīt šo svētbijīgo godāšanu,
19 jo, vēlēdamies valdītājam drīzāk izpatikt,
ar savu prasmi tas pielāgoja daiļāku atveidu viņa tēlam,
20 bet ļaužu pūļi, darba dailes vilināti,
to, kuru nesen godāja kā cilvēku,
par pielūdzamu tagad uzskatīja.
21 Un pasaulei par slazdu kļuva tas,
ka, nelaimei vai patvaldnieka varai vergodami,
ļaudis vārdu, kurā nevar dalīties ar citiem,
deva koka gabalam vai akmenim.
22 Un vēl par maz tiem bija Dieva pazīšanā maldīties,
bet, dzīvojot lielā nezināšanas kurinātā karā,
viņi sveic kā mieru tik milzīgu ļaunumu,
23 proti, to, ka savos ritos, kur bērnus slepkavo,
vai slēgtās noslēpumu svinībās,
vai trakulīgās dzīrēs pēc svešiem priekšrakstiem
24 tie dzīves skaidrību un laulības šķīstumu zaudē,
no slēpņa uzbrūkot, viens otru nonāvē
vai pakļauj rūgtām ciešanām, ielaužoties cita laulībā;
25 ka visu savstarpējā sajaukumā noteic asinis un slepkavības, zagšana un viltus,
samaitātība un neuzticamība, kūdīšana, nepatiesi zvēresti,
26 satraukums krietno vidū, nepateicība,
dvēseļu sagandēšana, samainīšanās dzimumiem,
sajukums laulībās, laulības pārkāpšana un izlaidība.
27 Jo vārdā neminamu elku dievināšana
ir visa ļaunā aizsākums, pamats un kalngals,
28 bet ļauna darītāji vai nu līksmodami trako,
vai melodami pravieto, –
vai netaisni dzīvo, vai arī bārstās nepatiesiem zvērestiem,
29 jo, nedzīvajiem elkiem uzticēdamies,
nekādas nelaimes tie, nepatiesi zvērot, nebaidās.
30 Taču abu iemeslu dēļ viņus taisnība vajās:
gan tādēļ, ka, veltoties elkiem, ļauni sprieda par Dievu,
gan tādēļ, ka, svētbijību nicinot, netaisni ar viltu zvērējuši;
31 jo ne jau zvērot piesauktā spēks,
bet grēciniekiem paredzētā taisnība ir tā,
kas vienmēr soda netaisnīgo pārkāpumus.
1 Vai arī – jūrā pošoties un grasīdamies šķērsot nevaldāmas bangas,
cits piesauc koka gabalu,
kas trauslāks vēl par kuģi, kurā brauc;
2 jo tas gan darināts, lai gūtu peļņu,
bet gudrība to būvējusi, lietpratēja,
3 un tava apredzība, Tēvs, ir tā, kas vada stūri.
Pat jūrā tu esi izklājis ceļu un drošu taku bangās,
4 tā rādīdams, ka visās briesmās izglābt spēj,
un tādēļ ceļā doties var pat nepieredzējušais.
5 Turklāt tu vēlies,
lai tavas gudrības veikums nepaliktu bez augļiem;
tādēļ cilvēki uztic dzīvību pat nieka kokam
un, ar plostu šķērsojot bangu vālus, izglābjas.
6 Tā arī aizsākumos, kad lepnie milzeņi gāja bojā,
pasaules cerība, patvērusies uz plosta,
ko stūrējot vadīja tava roka,
saglabāja nākamībai jaunas paaudzes sēklu.
7 Lai svētīts koks, ar kuru īstenojas taisnīgums!
8 Bet rokām darinātais lai ir nolādēts –
gan pats, gan tas, kurš to ir gatavojis:
viens tādēļ, ka to darinājis,
bet otrs – ka, būdams iznīcīgs, dēvēts par dievu.
9 Gan bezdievīgais Dievam nīstams,
gan viņa bezdievīgums;
10 gan darinātāju, gan darināto –
abus gaida sods,
11 kas tādēļ piemeklēs arī cittautiešu elkus,
jo tie no Dieva radītā ir kļuvuši par riebeklību,
par slazdu cilvēku dvēselēm,
nesaprātīgo kājām par cilpu.
12 Tādēļ ka laulības pārkāpšana sākās ar domu par elkiem,
to izdomāšana izpostīja dzīvību.
13 Nedz iesākumā tādi bija,
nedz mūžībā būs –
14 tukšas cilvēku iedomas dēļ pasaulē nākuši,
drīz vien tiem paredzēts gals.
15 Kāds tēvs, pāragru sēru mākts
par savu priekšlaicīgi laupītu bērnu,
darināja viņa atveidu;
un to, kas iepriekš bija tikai miris cilvēks,
tagad godināja kā dievu
un atstāja padotajiem mantojumā
iesvētīto noslēpumus un ritus.
16 Bezdievīgā ieraža ar laiku auga spēkā.
To sāka ievērot kā likumu,
un pēc patvaldnieka rīkojumiem
grebtos tēlus dievbijīgi godināja.
17 Ļaudis, kas, tālu dzīvojot,
nespēja godināt valdnieku pašu,
tālo attēlojot vaigā, darināja visiem redzamu
godinātā atveidu,
lai ar savu dedzību klāt neesošajam
kā klātesošam glaimotu.
18 Amatnieka godkārība rosināja arī nezinātājus
vēl vairāk izplatīt šo svētbijīgo godāšanu,
19 jo, vēlēdamies valdītājam drīzāk izpatikt,
ar savu prasmi tas pielāgoja daiļāku atveidu viņa tēlam,
20 bet ļaužu pūļi, darba dailes vilināti,
to, kuru nesen godāja kā cilvēku,
par pielūdzamu tagad uzskatīja.
21 Un pasaulei par slazdu kļuva tas,
ka, nelaimei vai patvaldnieka varai vergodami,
ļaudis vārdu, kurā nevar dalīties ar citiem,
deva koka gabalam vai akmenim.
22 Un vēl par maz tiem bija Dieva pazīšanā maldīties,
bet, dzīvojot lielā nezināšanas kurinātā karā,
viņi sveic kā mieru tik milzīgu ļaunumu,
23 proti, to, ka savos ritos, kur bērnus slepkavo,
vai slēgtās noslēpumu svinībās,
vai trakulīgās dzīrēs pēc svešiem priekšrakstiem
24 tie dzīves skaidrību un laulības šķīstumu zaudē,
no slēpņa uzbrūkot, viens otru nonāvē
vai pakļauj rūgtām ciešanām, ielaužoties cita laulībā;
25 ka visu savstarpējā sajaukumā noteic asinis un slepkavības, zagšana un viltus,
samaitātība un neuzticamība, kūdīšana, nepatiesi zvēresti,
26 satraukums krietno vidū, nepateicība,
dvēseļu sagandēšana, samainīšanās dzimumiem,
sajukums laulībās, laulības pārkāpšana un izlaidība.
27 Jo vārdā neminamu elku dievināšana
ir visa ļaunā aizsākums, pamats un kalngals,
28 bet ļauna darītāji vai nu līksmodami trako,
vai melodami pravieto, –
vai netaisni dzīvo, vai arī bārstās nepatiesiem zvērestiem,
29 jo, nedzīvajiem elkiem uzticēdamies,
nekādas nelaimes tie, nepatiesi zvērot, nebaidās.
30 Taču abu iemeslu dēļ viņus taisnība vajās:
gan tādēļ, ka, veltoties elkiem, ļauni sprieda par Dievu,
gan tādēļ, ka, svētbijību nicinot, netaisni ar viltu zvērējuši;
31 jo ne jau zvērot piesauktā spēks,
bet grēciniekiem paredzētā taisnība ir tā,
kas vienmēr soda netaisnīgo pārkāpumus.
