Gudrība kā glābēja: no Ādama līdz Mozum
1 Tā bija viņa, kas pasargāja pasaules tēvu –
pirmveidoto, radīto un vienīgo,
to piecēla no viņa paša pārkāpuma
2 un apveltīja ar varu valdīt pār visu.
3 Turpretim netaisnais,
aiz dusmām no viņas atkāpies,
gāja bojā niknuma uzplūdiem līdzi,
kādos noslepkavoja brāli.
4 Netaisnā dēļ applūda zeme,
un atkal to izglāba gudrība,
taisno vadot ceļā uz vienkārša koka.
5 Tā bija viņa,
kas, jukām pārņemot ļaunumā vienprātīgas tautas,
taisnīgo pazina, Dieva priekšā nepeļamu saglabāja
un uzturēja stipru, lai to neuzveiktu žēlums pret bērnu.
6 Tā bija viņa, kas, bezdievīgajiem aizejot bojā,
izglāba taisnīgo, tam bēgot no uguns,
kas krita pār Pentapoli .
7 Kā liecība tās ļaunumam joprojām
no izkaltušas zemes dūmi kāpj,
bez augļiem ražas laikā augi,
kā piemineklis neticīgai dvēselei
no sāls slejas stabs.
8 Tik tiešām – tie, kas gudrībai pagāja garām,
ne vien zaudēja spēju pazīt labo,
bet arī atstāja piemiņu par savu neprātu pasaulei,
lai nebūtu iespējams noslēpt, ar ko viņi pievīlās.
9 Turpretim savus sekotājus gudrība izglāba grūtībās.
10 Tā bija viņa, kas taisnīgo,
kurš brāļa dusmu bēga,
pa taisnākajām takām izvadīja,
tam parādīja Dieva valstību,
ļāva iepazīt to, kas svēts;
ar panākumiem vainagoja pūliņus,
ar bagātīgiem augļiem – darbus;
11 kad alkatīgie apspieda,
tā viņam bija balsts,
to vērta bagātu;
12 no naidniekiem paglāba,
no tiem, kas glūn no slēpņa, aizsargāja
un, lai viņš zinātu, ka dievbijība ir visvarenākā,
tam uzvaru piešķīra grūtā cīniņā.
13 Tā bija gudrība,
kas nepameta taisnīgo,
kurš tika pārdots,
bet izglāba no grēka;
14 tam līdzi nokāpa cietuma bedrē
un važās to neatstāja,
bet sagādāja viņam valsts scepteri
un varu pār saviem varmākām;
kā meļus uzrādīja apmelotājus
un viņu pašu ar mūžīgu godību apveltīja.
15 Tā bija gudrība,
kas svētus ļaudis, nepeļamu dzimtu,
no apspiedējas tautas atbrīvoja,
16 Kunga kalpa dvēselē iemājoja,
bet ķēniņiem drausmiem ar zīmēm
un brīnumiem pretī stājās,
17 svētajiem atdeva algu,
ko ar saviem pūliņiem tie bija pelnījuši,
pa brīnišķu ceļu tos vadīja,
par patvērumu tapa dienā,
par zvaigžņu guni naktī;
18 pārveda viņus pār Sarkano jūru,
ūdens vāliem cauri izvadīja.
19 Bet viņu naidniekus izdeldēja,
no bezdibeņa dzīlēm tos uzvirmoja;
20 un tādēļ bezdievīgo ieročus
kā laupījumu guva taisnīgie.
Tavu svēto vārdu, Kungs,
dziesmās viņi cildināja,
tavu roku, aizstāvētāju,
vienbalsīgi daudzināja;
21 jo gudrība lūpas atvēra mēmajiem,
tiem, kas vēl neprata runāt, valodu atraisīja
Gudrība kā glābēja: no Ādama līdz Mozum
1 Tā bija viņa, kas pasargāja pasaules tēvu –
pirmveidoto, radīto un vienīgo,
to piecēla no viņa paša pārkāpuma
2 un apveltīja ar varu valdīt pār visu.
3 Turpretim netaisnais,
aiz dusmām no viņas atkāpies,
gāja bojā niknuma uzplūdiem līdzi,
kādos noslepkavoja brāli.
4 Netaisnā dēļ applūda zeme,
un atkal to izglāba gudrība,
taisno vadot ceļā uz vienkārša koka.
5 Tā bija viņa,
kas, jukām pārņemot ļaunumā vienprātīgas tautas,
taisnīgo pazina, Dieva priekšā nepeļamu saglabāja
un uzturēja stipru, lai to neuzveiktu žēlums pret bērnu.
6 Tā bija viņa, kas, bezdievīgajiem aizejot bojā,
izglāba taisnīgo, tam bēgot no uguns,
kas krita pār Pentapoli .
7 Kā liecība tās ļaunumam joprojām
no izkaltušas zemes dūmi kāpj,
bez augļiem ražas laikā augi,
kā piemineklis neticīgai dvēselei
no sāls slejas stabs.
8 Tik tiešām – tie, kas gudrībai pagāja garām,
ne vien zaudēja spēju pazīt labo,
bet arī atstāja piemiņu par savu neprātu pasaulei,
lai nebūtu iespējams noslēpt, ar ko viņi pievīlās.
9 Turpretim savus sekotājus gudrība izglāba grūtībās.
10 Tā bija viņa, kas taisnīgo,
kurš brāļa dusmu bēga,
pa taisnākajām takām izvadīja,
tam parādīja Dieva valstību,
ļāva iepazīt to, kas svēts;
ar panākumiem vainagoja pūliņus,
ar bagātīgiem augļiem – darbus;
11 kad alkatīgie apspieda,
tā viņam bija balsts,
to vērta bagātu;
12 no naidniekiem paglāba,
no tiem, kas glūn no slēpņa, aizsargāja
un, lai viņš zinātu, ka dievbijība ir visvarenākā,
tam uzvaru piešķīra grūtā cīniņā.
13 Tā bija gudrība,
kas nepameta taisnīgo,
kurš tika pārdots,
bet izglāba no grēka;
14 tam līdzi nokāpa cietuma bedrē
un važās to neatstāja,
bet sagādāja viņam valsts scepteri
un varu pār saviem varmākām;
kā meļus uzrādīja apmelotājus
un viņu pašu ar mūžīgu godību apveltīja.
15 Tā bija gudrība,
kas svētus ļaudis, nepeļamu dzimtu,
no apspiedējas tautas atbrīvoja,
16 Kunga kalpa dvēselē iemājoja,
bet ķēniņiem drausmiem ar zīmēm
un brīnumiem pretī stājās,
17 svētajiem atdeva algu,
ko ar saviem pūliņiem tie bija pelnījuši,
pa brīnišķu ceļu tos vadīja,
par patvērumu tapa dienā,
par zvaigžņu guni naktī;
18 pārveda viņus pār Sarkano jūru,
ūdens vāliem cauri izvadīja.
19 Bet viņu naidniekus izdeldēja,
no bezdibeņa dzīlēm tos uzvirmoja;
20 un tādēļ bezdievīgo ieročus
kā laupījumu guva taisnīgie.
Tavu svēto vārdu, Kungs,
dziesmās viņi cildināja,
tavu roku, aizstāvētāju,
vienbalsīgi daudzināja;
21 jo gudrība lūpas atvēra mēmajiem,
tiem, kas vēl neprata runāt, valodu atraisīja
