Tobija ierašanās pilsētā un Tobita izdziedēšana
1 Un, kad viņi tuvojās Kaserai, kas ir iepretim Ninivei, Rafaēls sacīja: 2 “Tu zini, kā mēs atstājām tavu tēvu. 3 Aizskriesim tavai sievai pa priekšu un sagatavosim māju, kamēr visi vēl ceļā.” 4 Un abi aizgāja kopā, un Rafaēls sacīja: “Paņem žulti rokā.” Aiz Rafaēla un Tobija kopā ar viņiem nāca suns. 5 Bet Anna sēdēja un lūkojās apkārt uz ceļu, pa kuru bija jānāk viņas dēlam. 6 Un viņa, līdzko pamanīja to nākam, sauca tēvam: “Redzi, tavs dēls nāk un tas cilvēks, kas viņu pavada.” 7 Pirms viņi nonāca pie tēva, Rafaēls sacīja Tobijam: “Es zinu, ka viņa acis atvērsies; 8 iesmērē zivs žulti viņa acīs – zāles ievilksies un apduļķojums nolobīsies no viņa acīm, un viņš atkal redzēs gaismu.” 9 Anna pieskrēja un krita dēlam ap kaklu: “Ieraudzīju tevi, dēls, tagad es varu mirt.” Un viņa raudāja. 10 Tobits piecēlās un steberēdams pats savām kājām pa vārtiem izgāja pagalmā. 11 Tobijs lēni piegāja viņam klāt – zivs žults bija viņa rokā, un viņš pūta viņa acīs un satvēra viņu, sacīdams: “Esi drošs, tēvs!” – un ielēja zāles viņa acīs. 12 Satvēris viņu, ar abām rokām Tobijs tīrīja duļķes no viņa acu kaktiņiem. 13 Tēvs krita dēlam ap kaklu un raudādams sacīja: “Es tevi ieraudzīju, bērns, manu acu gaisma.” 14 Un vēl viņš sacīja: “Lai slavēts ir Dievs un slavēts ir viņa lielais vārds, un slavēti visi viņa eņģeļi uz laiku laikiem, lai viņa vārds ir svēts un visi eņģeļi ir slavēti uz laiku laikiem, jo viņš man lika sirgt, un, redzi, es tagad redzu savu dēlu Tobiju.” 15 Tad Tobijs ienāca, priecādamies un slavēdams Dievu pilnā balsī. Tobijs pavēstīja tēvam, kā viņa ceļš ir sekmējies, ka ir atvedis sudrabu, un kā apņēma Sāru, Raguēla meitu, par sievu: “Redzi, viņa nāk un ir jau tuvu Ninives vārtiem.”
Tobits sagaida savu vedeklu un sarīko kāzas
16 Priecādamies un slavēdams Dievu, Tobits izgāja pie Ninives vārtiem, lai satiktu savu vedeklu, un ninivieši, ieraudzījuši viņu neviena nepieturētu ejam un kāpjam ar lielu sparu, brīnījās, un Tobits viņiem atzinās, ka Dievs par viņu ir apžēlojies un ir atdarījis viņam acis. 17 Un Tobits tuvojās Sārai, sava dēla Tobija sievai, svētīja viņu un sacīja: “Meit, ienāc sveika, un lai slavēts ir tavs Dievs, kas tevi atvedis pie manis, meit, un svētīts tavs tēvs, un svētīts mans dēls Tobijs, un svētīta esi tu, meit. Svētīta ienāc savā mājā, ienāc svētībā un priekā, meit.” 18 Tajā dienā visiem jūdiem Ninivē bija liels prieks. 19 Ieradās Tobija brālēni Ahikars un Nabads, un Tobija un Sāras kāzas turpinājās līksmībā septiņas dienas.
Tobija ierašanās pilsētā un Tobita izdziedēšana
1 Un, kad viņi tuvojās Kaserai, kas ir iepretim Ninivei, Rafaēls sacīja: 2 “Tu zini, kā mēs atstājām tavu tēvu. 3 Aizskriesim tavai sievai pa priekšu un sagatavosim māju, kamēr visi vēl ceļā.” 4 Un abi aizgāja kopā, un Rafaēls sacīja: “Paņem žulti rokā.” Aiz Rafaēla un Tobija kopā ar viņiem nāca suns. 5 Bet Anna sēdēja un lūkojās apkārt uz ceļu, pa kuru bija jānāk viņas dēlam. 6 Un viņa, līdzko pamanīja to nākam, sauca tēvam: “Redzi, tavs dēls nāk un tas cilvēks, kas viņu pavada.” 7 Pirms viņi nonāca pie tēva, Rafaēls sacīja Tobijam: “Es zinu, ka viņa acis atvērsies; 8 iesmērē zivs žulti viņa acīs – zāles ievilksies un apduļķojums nolobīsies no viņa acīm, un viņš atkal redzēs gaismu.” 9 Anna pieskrēja un krita dēlam ap kaklu: “Ieraudzīju tevi, dēls, tagad es varu mirt.” Un viņa raudāja. 10 Tobits piecēlās un steberēdams pats savām kājām pa vārtiem izgāja pagalmā. 11 Tobijs lēni piegāja viņam klāt – zivs žults bija viņa rokā, un viņš pūta viņa acīs un satvēra viņu, sacīdams: “Esi drošs, tēvs!” – un ielēja zāles viņa acīs. 12 Satvēris viņu, ar abām rokām Tobijs tīrīja duļķes no viņa acu kaktiņiem. 13 Tēvs krita dēlam ap kaklu un raudādams sacīja: “Es tevi ieraudzīju, bērns, manu acu gaisma.” 14 Un vēl viņš sacīja: “Lai slavēts ir Dievs un slavēts ir viņa lielais vārds, un slavēti visi viņa eņģeļi uz laiku laikiem, lai viņa vārds ir svēts un visi eņģeļi ir slavēti uz laiku laikiem, jo viņš man lika sirgt, un, redzi, es tagad redzu savu dēlu Tobiju.” 15 Tad Tobijs ienāca, priecādamies un slavēdams Dievu pilnā balsī. Tobijs pavēstīja tēvam, kā viņa ceļš ir sekmējies, ka ir atvedis sudrabu, un kā apņēma Sāru, Raguēla meitu, par sievu: “Redzi, viņa nāk un ir jau tuvu Ninives vārtiem.”
Tobits sagaida savu vedeklu un sarīko kāzas
16 Priecādamies un slavēdams Dievu, Tobits izgāja pie Ninives vārtiem, lai satiktu savu vedeklu, un ninivieši, ieraudzījuši viņu neviena nepieturētu ejam un kāpjam ar lielu sparu, brīnījās, un Tobits viņiem atzinās, ka Dievs par viņu ir apžēlojies un ir atdarījis viņam acis. 17 Un Tobits tuvojās Sārai, sava dēla Tobija sievai, svētīja viņu un sacīja: “Meit, ienāc sveika, un lai slavēts ir tavs Dievs, kas tevi atvedis pie manis, meit, un svētīts tavs tēvs, un svētīts mans dēls Tobijs, un svētīta esi tu, meit. Svētīta ienāc savā mājā, ienāc svētībā un priekā, meit.” 18 Tajā dienā visiem jūdiem Ninivē bija liels prieks. 19 Ieradās Tobija brālēni Ahikars un Nabads, un Tobija un Sāras kāzas turpinājās līksmībā septiņas dienas.
