Grēks un atgriešanās
1 Tu esi grēkojis, bērns? Nedari vairs tā
un lūdzies par to, kas ir bijis!
2 No grēka bēdz, kā čūsku ieraudzījis:
pieiesi tuvāk – dzels;
tā zobi – lauvas zobi,
cilvēka dvēseli nomaitā.
3 Bauslības neievērošana ir kā divpusējs zobens:
cirtiens nav dziedināms.
4 Iebaidīšana un varmācība iztukšo bagātību:
tā iztukšosies augstprātīgā nams.
5 No nabagā mutes lūgšana nonāk Kunga ausī,
un viņa spriedums jo drīzi nāks.
6 Kas pamācību neieredz, iet grēcinieka gaitās;
kas bīstas Kunga, atgriežas savā sirdī.
7 Kas dižs ar muti, iztālēm pazīstams,
bet sapratējs zinās to paklūpam.
8 Kas savu namu ceļ ar svešu naudu,
līdzinās tam, kas ziemai akmeņus krāj.
9 Pakulu kodaļa – bauslības neievērotāju bars,
uguns liesmas – to gals.
10 Grēcinieku ceļš gludiem akmeņiem klāts,
bet ceļa galā – mirušo valstība.
11 Kas ievēro bauslību, valda pār savām domām,
un bijībai pret Kungu galā ir gudrība.
Gudrais un nejēga
12 Kam izveicības nav, tas paliks nemācīts.
Taču ir izveicība, no kuras vairojas rūgtums.
13 Kā ūdens palos vairosies atziņas gudrajam,
kā dzīvības avots būs viņa padoms.
14 Muļķis iekšpusē ir kā sadragāts trauks:
nav atziņas, ko tāds spētu uzglabāt.
15 Ja prātīgais dzird gudru izteicienu,
cildina un piemetina vēl vienu;
dzird izlaidīgais – un viņam netīk,
atstāj neievērotu un vēl muguru uzgriež.
16 Muļķa sacītais – kā nasta plecos.
Turpretī saprātīgajam labestība uz lūpām.
17 Sapulcējušies raudzīsies prātīgajam uz lūpām
un sirdī pārdomās viņa teikto.
18 Kā nams gruvešos – tā gudrība muļķim,
nejēgas zināšanas – vārdi, ko velti sijāt.
19 Nesaprātīgajam audzināšana –
važas ap kājām,
kā roku dzelži
ap labo roku.
20 Skaļā balsī smejas muļķis,
izveicīgais smaida klusēdams.
21 Saprātīgajam audzināšana –
kā zelta rota,
kā rokas sprādze
ap labo roku.
22 Muļķim kāja tūliņ namā,
daudz pieredzējušais kautrējas;
23 pie durvīm nejēga lūr namā,
ārpusē stāv audzinātais.
24 Pie durvīm noklausās neaudzināts cilvēks,
saprātīgajam – smags negods.
25 Citu runātais pļāpām uz lūpām,
prātīgajam sakāmais svaru kausos izsvērts.
26 Muļķiem sirds uz mēles,
gudrajiem – sirds ar mēli.
27 Apkraudams pretinieku ar lāstiem,
bezdievīgais nolād pats sevi;
28 pats sevi aptraipa čukstētājs,
kaimiņos tāds nav ieredzēts.
Grēks un atgriešanās
1 Tu esi grēkojis, bērns? Nedari vairs tā
un lūdzies par to, kas ir bijis!
2 No grēka bēdz, kā čūsku ieraudzījis:
pieiesi tuvāk – dzels;
tā zobi – lauvas zobi,
cilvēka dvēseli nomaitā.
3 Bauslības neievērošana ir kā divpusējs zobens:
cirtiens nav dziedināms.
4 Iebaidīšana un varmācība iztukšo bagātību:
tā iztukšosies augstprātīgā nams.
5 No nabagā mutes lūgšana nonāk Kunga ausī,
un viņa spriedums jo drīzi nāks.
6 Kas pamācību neieredz, iet grēcinieka gaitās;
kas bīstas Kunga, atgriežas savā sirdī.
7 Kas dižs ar muti, iztālēm pazīstams,
bet sapratējs zinās to paklūpam.
8 Kas savu namu ceļ ar svešu naudu,
līdzinās tam, kas ziemai akmeņus krāj.
9 Pakulu kodaļa – bauslības neievērotāju bars,
uguns liesmas – to gals.
10 Grēcinieku ceļš gludiem akmeņiem klāts,
bet ceļa galā – mirušo valstība.
11 Kas ievēro bauslību, valda pār savām domām,
un bijībai pret Kungu galā ir gudrība.
Gudrais un nejēga
12 Kam izveicības nav, tas paliks nemācīts.
Taču ir izveicība, no kuras vairojas rūgtums.
13 Kā ūdens palos vairosies atziņas gudrajam,
kā dzīvības avots būs viņa padoms.
14 Muļķis iekšpusē ir kā sadragāts trauks:
nav atziņas, ko tāds spētu uzglabāt.
15 Ja prātīgais dzird gudru izteicienu,
cildina un piemetina vēl vienu;
dzird izlaidīgais – un viņam netīk,
atstāj neievērotu un vēl muguru uzgriež.
16 Muļķa sacītais – kā nasta plecos.
Turpretī saprātīgajam labestība uz lūpām.
17 Sapulcējušies raudzīsies prātīgajam uz lūpām
un sirdī pārdomās viņa teikto.
18 Kā nams gruvešos – tā gudrība muļķim,
nejēgas zināšanas – vārdi, ko velti sijāt.
19 Nesaprātīgajam audzināšana –
važas ap kājām,
kā roku dzelži
ap labo roku.
20 Skaļā balsī smejas muļķis,
izveicīgais smaida klusēdams.
21 Saprātīgajam audzināšana –
kā zelta rota,
kā rokas sprādze
ap labo roku.
22 Muļķim kāja tūliņ namā,
daudz pieredzējušais kautrējas;
23 pie durvīm nejēga lūr namā,
ārpusē stāv audzinātais.
24 Pie durvīm noklausās neaudzināts cilvēks,
saprātīgajam – smags negods.
25 Citu runātais pļāpām uz lūpām,
prātīgajam sakāmais svaru kausos izsvērts.
26 Muļķiem sirds uz mēles,
gudrajiem – sirds ar mēli.
27 Apkraudams pretinieku ar lāstiem,
bezdievīgais nolād pats sevi;
28 pats sevi aptraipa čukstētājs,
kaimiņos tāds nav ieredzēts.
