Par cilvēka niecību
1 Korvedim Jedūtūnam. Dāvida psalms .
2 Es teicu: sargāšu savus ceļus,
ka negrēkoju ar mēli,
sargāšu savu muti ar iemauktiem,
kamēr ļaundaris manā priekšā!
3 Mēms biju un kluss, un rāms pār mēru,
bet manas sāpes tik pieņēmās.
4 Gruzdēja sirds man krūtīs,
un es kunkstēju, jo uguns koda,
tad runāju ar savu mēli:
5 ļauj, Kungs, uzzināt manu galu
un manu dienu mēru – kāds tas? –
lai zinu, cik nīcīgs es!
6 Tik sprīžiem tu mēri manu dzīvi,
un mans mūžs tavā priekšā nekas.
Patiesi, cilvēks tik dvesma vien ir!
7 Patiesi, kā ēna cilvēks staigā,
patiesi, tik dvesma ir viņa pūles –
krāj un nezina, kam tiks.
8 Ko tagad lai gaidu, Kungs?
Mana cerība ir uz tevi!
9 Glāb mani no katra grēka,
nelgām par apsmieklu neliec mani!
10 Mēms biju un nevēru muti,
jo tu esi tas, kas dara.
11 Noņem man savu pārmācību –
tavas rokas ķerts, es nīkstu!
12 Rādams par grēkiem, tu cilvēku māci,
tu ēd kā kode to, kas tam tīk, –
patiesi, tik dvesma ir cilvēks!
13 Jel uzklausi manu lūgšanu, Kungs,
un manus saucienus dzirdi,
manās asarās neskaties klusēdams,
jo viesis esmu pie tevis
un piemitējs kā mani tēvi!
14 Novērsies, lai es atspirgstu,
pirms es aizeju un nav manis!
Par cilvēka niecību
1 Korvedim Jedūtūnam. Dāvida psalms .
2 Es teicu: sargāšu savus ceļus,
ka negrēkoju ar mēli,
sargāšu savu muti ar iemauktiem,
kamēr ļaundaris manā priekšā!
3 Mēms biju un kluss, un rāms pār mēru,
bet manas sāpes tik pieņēmās.
4 Gruzdēja sirds man krūtīs,
un es kunkstēju, jo uguns koda,
tad runāju ar savu mēli:
5 ļauj, Kungs, uzzināt manu galu
un manu dienu mēru – kāds tas? –
lai zinu, cik nīcīgs es!
6 Tik sprīžiem tu mēri manu dzīvi,
un mans mūžs tavā priekšā nekas.
Patiesi, cilvēks tik dvesma vien ir!
7 Patiesi, kā ēna cilvēks staigā,
patiesi, tik dvesma ir viņa pūles –
krāj un nezina, kam tiks.
8 Ko tagad lai gaidu, Kungs?
Mana cerība ir uz tevi!
9 Glāb mani no katra grēka,
nelgām par apsmieklu neliec mani!
10 Mēms biju un nevēru muti,
jo tu esi tas, kas dara.
11 Noņem man savu pārmācību –
tavas rokas ķerts, es nīkstu!
12 Rādams par grēkiem, tu cilvēku māci,
tu ēd kā kode to, kas tam tīk, –
patiesi, tik dvesma ir cilvēks!
13 Jel uzklausi manu lūgšanu, Kungs,
un manus saucienus dzirdi,
manās asarās neskaties klusēdams,
jo viesis esmu pie tevis
un piemitējs kā mani tēvi!
14 Novērsies, lai es atspirgstu,
pirms es aizeju un nav manis!
