Dievs visuzinātājs un visu valdnieks
1 Korvedim. Dāvida psalms .
Kungs, tu esi mani izlūkojis un izzinājis,
2 tu zini, kad sēžos un kad ceļos,
tu noproti manas domas no tāluma,
3 manu došanos un manu apmešanos tu izvētī,
visi mani ceļi satek pie tevis,
4 vēl vārds nav nācis man uz mēles –
redzi, Kungs, tu visu jau zini.
5 Tu nāc man aiz muguras un aizstāj priekšā,
un uzliec man savu delnu.
6 Par brīnumainu šī zinība man,
tik tā augstu – to nejaudāju!
7 Kurp man doties prom no tava Gara,
kurp no tevis man laisties?
8 Ja celšos debesīs, tur esi tu,
ja šeolā klāšu sev gultu – redzi, tu!
9 Ja es ņemtu sev rītausmas spārnus,
apmestos tālu aiz jūras,
10 pat tur tava roka vadītu mani,
turētu mani tava labā roka!
11 Ja es teiktu: lai tumsa grābj mani,
lai par nakti top gaisma ap mani! –
12 pat tumsa tev netumšo
un nakts gaismo kā diena –
kas tev tumsa, kas gaisma!?
13 Tu darināji manas īkstis ,
tu nopini mani mātes miesās!
14 Pateicos tev! Cik es baismi brīnumains!
Brīnišķi tavi darbi, to zinu droši!
15 Mani kauli nebija apslēpti tev,
kamēr es klusībā tiku darināts,
tiku šūdināts zemes dziļumos,
16 vēl dīglī mani skatīja tavas acis,
un tavā grāmatā uzrakstītas
visas dienas, kas bija sataisītas,
pirms klāt kaut viena no tām.
17 Tavi nolūki, Dievs, tik brīnišķi man,
tik plaši tie visi kopā –
18 ja skaitīšu tos, par smiltīm to vairāk,
pamostos, arvien es tavā priekšā!
19 Kaut tu nokautu ļaundari, Dievs!
Jūs, asinsļaudis, nost no manis!
20 Tie, kas runā ļaunu par tevi
un nelietīgi piemin, ir tavi naidnieki!
21 Vai es nenīstu tos, kas nīst tevi, Kungs?
Kas ceļas pret tevi, vai man tie nederdzas?
22 Ar visstiprāko naidu es tos nīstu,
par naidniekiem es tos turu!
23 Izlūko mani, Dievs, un izzini manu sirdi,
pārbaudi mani un izzini manas raizes,
24 raugi, vai neeju pa posta ceļiem,
un vadi mani pa mūžīgo ceļu!
Dievs visuzinātājs un visu valdnieks
1 Korvedim. Dāvida psalms .
Kungs, tu esi mani izlūkojis un izzinājis,
2 tu zini, kad sēžos un kad ceļos,
tu noproti manas domas no tāluma,
3 manu došanos un manu apmešanos tu izvētī,
visi mani ceļi satek pie tevis,
4 vēl vārds nav nācis man uz mēles –
redzi, Kungs, tu visu jau zini.
5 Tu nāc man aiz muguras un aizstāj priekšā,
un uzliec man savu delnu.
6 Par brīnumainu šī zinība man,
tik tā augstu – to nejaudāju!
7 Kurp man doties prom no tava Gara,
kurp no tevis man laisties?
8 Ja celšos debesīs, tur esi tu,
ja šeolā klāšu sev gultu – redzi, tu!
9 Ja es ņemtu sev rītausmas spārnus,
apmestos tālu aiz jūras,
10 pat tur tava roka vadītu mani,
turētu mani tava labā roka!
11 Ja es teiktu: lai tumsa grābj mani,
lai par nakti top gaisma ap mani! –
12 pat tumsa tev netumšo
un nakts gaismo kā diena –
kas tev tumsa, kas gaisma!?
13 Tu darināji manas īkstis ,
tu nopini mani mātes miesās!
14 Pateicos tev! Cik es baismi brīnumains!
Brīnišķi tavi darbi, to zinu droši!
15 Mani kauli nebija apslēpti tev,
kamēr es klusībā tiku darināts,
tiku šūdināts zemes dziļumos,
16 vēl dīglī mani skatīja tavas acis,
un tavā grāmatā uzrakstītas
visas dienas, kas bija sataisītas,
pirms klāt kaut viena no tām.
17 Tavi nolūki, Dievs, tik brīnišķi man,
tik plaši tie visi kopā –
18 ja skaitīšu tos, par smiltīm to vairāk,
pamostos, arvien es tavā priekšā!
19 Kaut tu nokautu ļaundari, Dievs!
Jūs, asinsļaudis, nost no manis!
20 Tie, kas runā ļaunu par tevi
un nelietīgi piemin, ir tavi naidnieki!
21 Vai es nenīstu tos, kas nīst tevi, Kungs?
Kas ceļas pret tevi, vai man tie nederdzas?
22 Ar visstiprāko naidu es tos nīstu,
par naidniekiem es tos turu!
23 Izlūko mani, Dievs, un izzini manu sirdi,
pārbaudi mani un izzini manas raizes,
24 raugi, vai neeju pa posta ceļiem,
un vadi mani pa mūžīgo ceļu!
