1 Cilvēks gan gudro savā sirdī,
bet Kungs tam liek vārdus uz mēles.
2 Ko cilvēks dara, viss tam šķiet tīrs,
bet vērtēt dvēseles Kunga ziņā!
3 Uzvel Kungam savus darbus,
tad piepildīsies tavi nodomi!
4 Visu Kungs radījis savai reizei –
pat ļaundaru posta dienai!
5 Riebj Kungam ikviens augstprātis,
varam saderēt – tāds netiks attaisnots!
6 Žēlastība un patiesība apklāj pārkāpumu,
un, kas Kungu bijā, tas patveras no ļauna.
7 Ja Kungam tīk, ko cilvēks dara,
pat naidnieku viņš tam pielabina!
8 Labāk mazums, bet ar taisnību
nekā dižs guvums, bet ar netaisnību.
9 Cilvēks lemj sirdī: iešu te! –
taču Kungs liek viņa soļus.
10 Ķēniņa lūpas spēj pareģot,
viņš neviļas, kad spriež tiesu.
11 Pareizi svaru kausi un mērs pieder Kungam,
visi atsvari somā – viņa darināti.
12 Riebj ķēniņiem neganti darbi,
jo taisnībā turas tronis!
13 Tīk ķēniņiem taisnīgas lūpas –
kas runā patiesību, to mīl!
14 Ķēniņa dusmas nāk kā nāves vēstneši,
taču gudrais zina tās remdēt.
15 Gaišums ķēniņa vaigā nes dzīvību,
un viņa laipnība – kā ziedoņa lietus tūce.
16 Gūt gudrību – ak, cik labāk par zeltu,
un saprašanu – teicamāk nekā sudrabu!
17 Taisno ceļš – prom no ļauna,
tas glābj sev dzīvību, kas staigā modrs.
18 Pirms bojāejas nāk lepnība
un pirms krišanas – augstprātība!
19 Labāk ar nabagiem liekt galvu
nekā ar lepnajiem dalīt laupījumu.
20 Kas pats izdarīgs, tam labi,
bet, kas uztic Kungam, tas svētīts.
21 Kam sirds gudra, to dēvē par sapratīgu,
un tīkama runa spēj pārliecināt.
22 Gudrība gudrajam – dzīvības avots,
bet muļķus pārmāca viņu muļķība.
23 Gudrā sirds liek tam prātīgi runāt
un viņa lūpas spēj pārliecināt.
24 Kā medus kāres ir jauki vārdi –
saldums dvēselei un dziedinājums kauliem.
25 Cilvēka priekšā it kā taisns ceļš –
bet tas, vienalga, ved nāves ceļos.
26 Darba vīram bads palīgs –
skubina viņu kāra mute!
27 Nelietis postu rok,
viņam uz lūpām sveloša uguns.
28 Nešķīstais saceļ ķildu,
un tenkotājs šķir draugus.
29 Vardarbīgs aizmāna arī citu līdzi,
aizvilina nelabos ceļos.
30 Kas aci piemiedz, tas gudro nešķīstību,
kas sakniebj lūpas, tas darījis ļaunu.
31 Sirma galva – godības kronis,
to rod, kas taisnībā staigā.
32 Kas gauss dusmās – par spēkoni pārāks,
kas savalda garu – pārāks par pilsētas iekarotāju.
33 Lozes met uz tērpa malas,
bet tās krīt, kā Kungs grib.
1 Cilvēks gan gudro savā sirdī,
bet Kungs tam liek vārdus uz mēles.
2 Ko cilvēks dara, viss tam šķiet tīrs,
bet vērtēt dvēseles Kunga ziņā!
3 Uzvel Kungam savus darbus,
tad piepildīsies tavi nodomi!
4 Visu Kungs radījis savai reizei –
pat ļaundaru posta dienai!
5 Riebj Kungam ikviens augstprātis,
varam saderēt – tāds netiks attaisnots!
6 Žēlastība un patiesība apklāj pārkāpumu,
un, kas Kungu bijā, tas patveras no ļauna.
7 Ja Kungam tīk, ko cilvēks dara,
pat naidnieku viņš tam pielabina!
8 Labāk mazums, bet ar taisnību
nekā dižs guvums, bet ar netaisnību.
9 Cilvēks lemj sirdī: iešu te! –
taču Kungs liek viņa soļus.
10 Ķēniņa lūpas spēj pareģot,
viņš neviļas, kad spriež tiesu.
11 Pareizi svaru kausi un mērs pieder Kungam,
visi atsvari somā – viņa darināti.
12 Riebj ķēniņiem neganti darbi,
jo taisnībā turas tronis!
13 Tīk ķēniņiem taisnīgas lūpas –
kas runā patiesību, to mīl!
14 Ķēniņa dusmas nāk kā nāves vēstneši,
taču gudrais zina tās remdēt.
15 Gaišums ķēniņa vaigā nes dzīvību,
un viņa laipnība – kā ziedoņa lietus tūce.
16 Gūt gudrību – ak, cik labāk par zeltu,
un saprašanu – teicamāk nekā sudrabu!
17 Taisno ceļš – prom no ļauna,
tas glābj sev dzīvību, kas staigā modrs.
18 Pirms bojāejas nāk lepnība
un pirms krišanas – augstprātība!
19 Labāk ar nabagiem liekt galvu
nekā ar lepnajiem dalīt laupījumu.
20 Kas pats izdarīgs, tam labi,
bet, kas uztic Kungam, tas svētīts.
21 Kam sirds gudra, to dēvē par sapratīgu,
un tīkama runa spēj pārliecināt.
22 Gudrība gudrajam – dzīvības avots,
bet muļķus pārmāca viņu muļķība.
23 Gudrā sirds liek tam prātīgi runāt
un viņa lūpas spēj pārliecināt.
24 Kā medus kāres ir jauki vārdi –
saldums dvēselei un dziedinājums kauliem.
25 Cilvēka priekšā it kā taisns ceļš –
bet tas, vienalga, ved nāves ceļos.
26 Darba vīram bads palīgs –
skubina viņu kāra mute!
27 Nelietis postu rok,
viņam uz lūpām sveloša uguns.
28 Nešķīstais saceļ ķildu,
un tenkotājs šķir draugus.
29 Vardarbīgs aizmāna arī citu līdzi,
aizvilina nelabos ceļos.
30 Kas aci piemiedz, tas gudro nešķīstību,
kas sakniebj lūpas, tas darījis ļaunu.
31 Sirma galva – godības kronis,
to rod, kas taisnībā staigā.
32 Kas gauss dusmās – par spēkoni pārāks,
kas savalda garu – pārāks par pilsētas iekarotāju.
33 Lozes met uz tērpa malas,
bet tās krīt, kā Kungs grib.
