Merības ūdeņi
(2Moz 17:1–7)1 Pirmajā mēnesī visa Israēla dēlu sapulce nonāca Cīna tuksnesī un tauta apmetās Kādēšā. Mirjāma nomira un tur tika apglabāta. 2 Sapulcei nebija ūdens, un viņi sacēlās pret Mozu un Āronu. 3 Tauta strīdējās ar Mozu un teica: “Kaut mēs būtu iznīkuši tad, kad Kunga priekšā iznīka mūsu brāļi! 4 Kāpēc tu atvedi Kunga pulku uz šo tuksnesi, lai šeit nomirtu gan mēs, gan mūsu ganāmpulki?! 5 Kāpēc tu mūs aizvedi no Ēģiptes un atvedi mūs uz šo slikto vietu? Te nav kur sēt labību, nav ne vīģes koku, ne vīnakoku, ne granātābolu un nav ūdens, ko dzert!” 6 Tad Mozus un Ārons no sapulces aizgāja pie Saiešanas telts durvīm, krita uz sava vaiga, un tiem parādījās Kunga godība.
7 Un Kungs sacīja Mozum: 8 “Ņem spieķi, sasauc sapulci – tu un tavs brālis Ārons – un runājiet, tai redzot, uz klinti, tad tā dos ūdeni. Tā tu iegūsi viņiem ūdeni no klints un padzirdīsi visu sapulci un tās ganāmpulkus!” 9 Un Mozus ņēma spieķi, kas bija stāvējis Kunga priekšā, kā Kungs bija pavēlējis. 10 Un Mozus un Ārons sapulcināja visu sapulci klints priekšā un teica tiem: “Klausieties nu, jūs dumpinieki! Vai lai no šīs klints mēs jums iegūstam ūdeni?!” 11 Tad Mozus pacēla roku un divas reizes sita pa klinti ar savu spieķi, un izplūda daudz ūdens, un dzēra visa sapulce un tās ganāmpulki.
12 Un Kungs sacīja Mozum un Āronam: “Tādēļ ka jūs man neticējāt, neatklājāt manu svētumu, Israēla dēliem redzot, jūs neaizvedīsiet šo pulku uz zemi, ko es tiem esmu devis!” 13 Šie ir Merības ūdeņi, kur Israēla dēli strīdējās ar Kungu, bet viņš tiem atklājās svēts.
Edomieši liedz šķērsot savas robežas
14 No Kādēšas Mozus sūtīja vēstnešus pie Edoma ķēniņa: “Tā saka tavs brālis Israēls: tu zini visas nelaimes, kas mums notikušas, – 15 kā mūsu tēvi aizgāja uz Ēģipti un mēs mitām Ēģiptē ilgu laiku, un ēģiptieši darīja ļaunu mums un mūsu tēviem, 16 un mēs brēcām uz Kungu, un viņš mūs sadzirdēja un sūtīja eņģeli, un izveda mūs no Ēģiptes, un, redzi, mēs esam Kādēšā, pilsētā, kas ir blakus tavām robežām. 17 Ļauj mums iziet cauri tavai zemei – mēs neiesim cauri laukiem vai vīnadārziem, mēs nedzersim ūdeni no akām, mēs iesim pa ķēniņa ceļu, mēs nenogriezīsimies ne pa labi, ne pa kreisi, kamēr nebūsim izgājuši cauri tavām robežām.” 18 Bet Edoms viņam teica: “Tu neiesi cauri manām robežām! Citādi ar zobenu nākšu tev pretī!” 19 Un Israēla dēli viņam teica: “Mēs iesim tikai pa ceļu, un, ja es vai mans ganāmpulks dzers tavu ūdeni, mēs par to samaksāsim – kāda runa! – mēs tikai iziesim cauri!” 20 Taču viņš teica: “Tu neiesi cauri!” – un Edoms iznāca viņiem pretī ar daudz ļaudīm un lielu pārspēku. 21 Edoms liedza Israēlam iziet cauri savām robežām, un Israēls nogriezās pa citu ceļu.
Ārona nāve
22 Israēla dēli aizgāja no Kādēšas, un visa sapulce nonāca pie Hora kalna. 23 Un Kungs sacīja Mozum un Āronam Hora kalnā pie Edoma zemes robežām: 24 “Lai Ārons tiek piepulcināts savai tautai, jo viņš neieies tajā zemē, ko es dodu Israēla dēliem, tādēļ ka jūs dumpojāt pret mani pie Merības ūdeņiem! 25 Ņem Āronu un viņa dēlu Elāzāru un uzved tos Hora kalnā. 26 Noģērb Āronam drānas un uzģērb tās viņa dēlam Elāzāram, bet Ārons lai tiek piepulcināts un nomirst tur!” 27 Un Mozus darīja, kā Kungs pavēlēja, un, visai sapulcei redzot, viņi uzkāpa Hora kalnā. 28 Mozus novilka Āronam drānas un ietērpa tajās viņa dēlu Elāzāru, un Ārons nomira tur kalna galā. Pēc tam Mozus un Elāzārs nokāpa no kalna. 29 Visa sapulce redzēja, ka Ārons ir nomiris, un viss Israēla nams apraudāja Āronu trīsdesmit dienas.
Merības ūdeņi
(2Moz 17:1–7)1 Pirmajā mēnesī visa Israēla dēlu sapulce nonāca Cīna tuksnesī un tauta apmetās Kādēšā. Mirjāma nomira un tur tika apglabāta. 2 Sapulcei nebija ūdens, un viņi sacēlās pret Mozu un Āronu. 3 Tauta strīdējās ar Mozu un teica: “Kaut mēs būtu iznīkuši tad, kad Kunga priekšā iznīka mūsu brāļi! 4 Kāpēc tu atvedi Kunga pulku uz šo tuksnesi, lai šeit nomirtu gan mēs, gan mūsu ganāmpulki?! 5 Kāpēc tu mūs aizvedi no Ēģiptes un atvedi mūs uz šo slikto vietu? Te nav kur sēt labību, nav ne vīģes koku, ne vīnakoku, ne granātābolu un nav ūdens, ko dzert!” 6 Tad Mozus un Ārons no sapulces aizgāja pie Saiešanas telts durvīm, krita uz sava vaiga, un tiem parādījās Kunga godība.
7 Un Kungs sacīja Mozum: 8 “Ņem spieķi, sasauc sapulci – tu un tavs brālis Ārons – un runājiet, tai redzot, uz klinti, tad tā dos ūdeni. Tā tu iegūsi viņiem ūdeni no klints un padzirdīsi visu sapulci un tās ganāmpulkus!” 9 Un Mozus ņēma spieķi, kas bija stāvējis Kunga priekšā, kā Kungs bija pavēlējis. 10 Un Mozus un Ārons sapulcināja visu sapulci klints priekšā un teica tiem: “Klausieties nu, jūs dumpinieki! Vai lai no šīs klints mēs jums iegūstam ūdeni?!” 11 Tad Mozus pacēla roku un divas reizes sita pa klinti ar savu spieķi, un izplūda daudz ūdens, un dzēra visa sapulce un tās ganāmpulki.
12 Un Kungs sacīja Mozum un Āronam: “Tādēļ ka jūs man neticējāt, neatklājāt manu svētumu, Israēla dēliem redzot, jūs neaizvedīsiet šo pulku uz zemi, ko es tiem esmu devis!” 13 Šie ir Merības ūdeņi, kur Israēla dēli strīdējās ar Kungu, bet viņš tiem atklājās svēts.
Edomieši liedz šķērsot savas robežas
14 No Kādēšas Mozus sūtīja vēstnešus pie Edoma ķēniņa: “Tā saka tavs brālis Israēls: tu zini visas nelaimes, kas mums notikušas, – 15 kā mūsu tēvi aizgāja uz Ēģipti un mēs mitām Ēģiptē ilgu laiku, un ēģiptieši darīja ļaunu mums un mūsu tēviem, 16 un mēs brēcām uz Kungu, un viņš mūs sadzirdēja un sūtīja eņģeli, un izveda mūs no Ēģiptes, un, redzi, mēs esam Kādēšā, pilsētā, kas ir blakus tavām robežām. 17 Ļauj mums iziet cauri tavai zemei – mēs neiesim cauri laukiem vai vīnadārziem, mēs nedzersim ūdeni no akām, mēs iesim pa ķēniņa ceļu, mēs nenogriezīsimies ne pa labi, ne pa kreisi, kamēr nebūsim izgājuši cauri tavām robežām.” 18 Bet Edoms viņam teica: “Tu neiesi cauri manām robežām! Citādi ar zobenu nākšu tev pretī!” 19 Un Israēla dēli viņam teica: “Mēs iesim tikai pa ceļu, un, ja es vai mans ganāmpulks dzers tavu ūdeni, mēs par to samaksāsim – kāda runa! – mēs tikai iziesim cauri!” 20 Taču viņš teica: “Tu neiesi cauri!” – un Edoms iznāca viņiem pretī ar daudz ļaudīm un lielu pārspēku. 21 Edoms liedza Israēlam iziet cauri savām robežām, un Israēls nogriezās pa citu ceļu.
Ārona nāve
22 Israēla dēli aizgāja no Kādēšas, un visa sapulce nonāca pie Hora kalna. 23 Un Kungs sacīja Mozum un Āronam Hora kalnā pie Edoma zemes robežām: 24 “Lai Ārons tiek piepulcināts savai tautai, jo viņš neieies tajā zemē, ko es dodu Israēla dēliem, tādēļ ka jūs dumpojāt pret mani pie Merības ūdeņiem! 25 Ņem Āronu un viņa dēlu Elāzāru un uzved tos Hora kalnā. 26 Noģērb Āronam drānas un uzģērb tās viņa dēlam Elāzāram, bet Ārons lai tiek piepulcināts un nomirst tur!” 27 Un Mozus darīja, kā Kungs pavēlēja, un, visai sapulcei redzot, viņi uzkāpa Hora kalnā. 28 Mozus novilka Āronam drānas un ietērpa tajās viņa dēlu Elāzāru, un Ārons nomira tur kalna galā. Pēc tam Mozus un Elāzārs nokāpa no kalna. 29 Visa sapulce redzēja, ka Ārons ir nomiris, un viss Israēla nams apraudāja Āronu trīsdesmit dienas.
