Jēzus dziedina apsēsto
(Mt 8:28–34Lk 8:26–39)1 Viņi nonāca viņpus jūras, Gerasas apgabalā. 2 Kad viņš izkāpa no laivas, tūlīt viņu sastapa kāds nešķīsta gara apsēsts cilvēks, kas nāca no kapiem. 3 Viņa miteklis bija kapos, un neviens viņu pat ar ķēdēm nespēja saistīt. 4 Jo viņš bieži bija važām un ķēdēm saistīts, bet viņš sarāva ķēdes un salauza važas, un neviens nespēja viņu savaldīt. 5 Naktīm un dienām viņš kapos un pakalnos kliedza un dauzīja sevi ar akmeņiem. 6 Jēzu no tālienes ieraudzījis, viņš pieskrēja un metās viņa priekšā zemē, 7 un skaļā balsī kliedza: “Kāda mums daļa vienam gar otru, Jēzu, tu Dieva, Visuaugstā, Dēls? Es zvērinu tevi pie Dieva, nemoki mani!” 8 Jēzus tam sacīja: “Nešķīstais gars, izej no šī cilvēka!” 9 Tad viņš tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Un tas atbildēja viņam: “Mans vārds ir leģions, jo mūsu ir daudz.” 10 Un tas sāka viņu ļoti lūgt, lai viņš neaizsūtītu tos prom no šī apvidus. 11 Turpat kalna tuvumā ganījās liels cūku bars. 12 Un visi nešķīstie gari lūdza viņu: “Sūti mūs, lai ieejam cūkās!” 13 Un Jēzus tiem to atļāva, un nešķīstie gari izgāja un iegāja cūkās; un ganāmpulks, skaitā ap divi tūkstoši, metās no kraujas jūrā un tur noslīka. 14 Bet cūku gani aizbēga un izdaudzināja to pilsētā un laukos. Un ļaudis nāca skatīt, kas noticis. 15 Viņi nāca pie Jēzus un ieraudzīja dēmonu apsēsto, to, kurā nupat vēl bija leģions, sēžam apģērbtu un pie pilna prāta, un tie izbijās. 16 Tie, kas to bija redzējuši, izstāstīja viņiem, kas bija noticis ar dēmonu apsēsto un cūkām. 17 Ļaudis ņēmās viņu pierunāt, lai iet prom no šī apvidus. 18 Kad viņš kāpa laivā, tas, kas vēl nesen bija dēmonu apsēsts, lūdza Jēzu, lai atļauj būt kopā ar viņu. 19 Bet Jēzus to neļāva un tam sacīja: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, ko Kungs tev darījis un kā ir tevi apžēlojis.” 20 Un viņš aizgāja un sāka Dekapolē stāstīt, ko Jēzus viņam bija darījis, un visi brīnījās.
Jēzus dodas modināt Jaīra mirušo meitiņu
(Mt 9:18–19Lk 8:40–42)21 Kad Jēzus laivā pārcēlās atpakaļ, liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa, un viņš bija pie jūras. 22 Tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jaīrs, un, ieraudzījis viņu, krita pie viņa kājām 23 un ļoti lūdza viņu: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei; nāc un uzliec viņai rokas, ka tā kļūst vesela un dzīvo!” 24 Un Jēzus aizgāja kopā ar viņu. Un liels ļaužu pūlis sekoja un spiedās viņam virsū.
Slimā sieviete pieskaras Jēzus drēbēm
(Mt 9:20–23Lk 8:43–48)25 Kādai sievietei, kas jau divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu 26 un bija daudz cietusi no daudzajiem ārstiem un iztērējusi visu, kas viņai bija, bet nebija guvusi nekādu labumu, kļuva aizvien sliktāk. 27 Viņa, izdzirdējusi par Jēzu, nāca ļaužu burzmā un no mugurpuses pieskārās viņa drēbēm. 28 Viņa domāja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” 29 Un tūlīt viņas asiņošana apstājās, un viņa juta savā ķermenī, ka no šīs kaites ir dziedināta. 30 Un Jēzus, uzreiz sajutis, ka spēks no viņa izgājis, pagriezās ļaužu pūlī un jautāja: “Kas aizskāra manas drēbes?” 31 Bet viņa mācekļi viņam teica: “Tu redzi, kā ļaudis spiežas tev virsū, un tu jautā: kas mani aizskāra?” 32 Viņš lūkojās apkārt, lai ieraudzītu, kas to bija darījis. 33 Bet sieviete nobijusies un drebēdama, sapratusi, kas ar viņu noticis, nāca un nokrita viņa priekšā un izstāstīja visu taisnību. 34 Viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi, ej ar mieru un esi vesela no savas kaites.”
Jēzus uzmodina Jaīra mirušo meitiņu
(Mt 9:23–26Lk 8:49–56)35 Kamēr viņš vēl runāja, nāca kādi no sinagogas priekšnieka nama un viņam sacīja: “Tava meita ir mirusi, kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?” 36 Bet Jēzus, viņu runāto dzirdēdams, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebīsties, tikai tici!” 37 Un viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. 38 Viņi nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud un vaimanā. 39 Un iegājis viņš tiem sacīja: “Ko ceļat kņadu un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” 40 Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, izdzinis visus ārā, ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. 41 Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Talitā kūmi!” – tulkojumā: “Meitiņ, es tev saku, celies!” 42 Un meitiņa tūlīt piecēlās un staigāja; viņai bija divpadsmit gadu. Un tos pārņēma liels satraukums, 43 un viņš tiem stingri piekodināja, ka neviens neko neuzzinātu, un lika viņai dot ēst.
Jēzus dziedina apsēsto
(Mt 8:28–34Lk 8:26–39)1 Viņi nonāca viņpus jūras, Gerasas apgabalā. 2 Kad viņš izkāpa no laivas, tūlīt viņu sastapa kāds nešķīsta gara apsēsts cilvēks, kas nāca no kapiem. 3 Viņa miteklis bija kapos, un neviens viņu pat ar ķēdēm nespēja saistīt. 4 Jo viņš bieži bija važām un ķēdēm saistīts, bet viņš sarāva ķēdes un salauza važas, un neviens nespēja viņu savaldīt. 5 Naktīm un dienām viņš kapos un pakalnos kliedza un dauzīja sevi ar akmeņiem. 6 Jēzu no tālienes ieraudzījis, viņš pieskrēja un metās viņa priekšā zemē, 7 un skaļā balsī kliedza: “Kāda mums daļa vienam gar otru, Jēzu, tu Dieva, Visuaugstā, Dēls? Es zvērinu tevi pie Dieva, nemoki mani!” 8 Jēzus tam sacīja: “Nešķīstais gars, izej no šī cilvēka!” 9 Tad viņš tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Un tas atbildēja viņam: “Mans vārds ir leģions, jo mūsu ir daudz.” 10 Un tas sāka viņu ļoti lūgt, lai viņš neaizsūtītu tos prom no šī apvidus. 11 Turpat kalna tuvumā ganījās liels cūku bars. 12 Un visi nešķīstie gari lūdza viņu: “Sūti mūs, lai ieejam cūkās!” 13 Un Jēzus tiem to atļāva, un nešķīstie gari izgāja un iegāja cūkās; un ganāmpulks, skaitā ap divi tūkstoši, metās no kraujas jūrā un tur noslīka. 14 Bet cūku gani aizbēga un izdaudzināja to pilsētā un laukos. Un ļaudis nāca skatīt, kas noticis. 15 Viņi nāca pie Jēzus un ieraudzīja dēmonu apsēsto, to, kurā nupat vēl bija leģions, sēžam apģērbtu un pie pilna prāta, un tie izbijās. 16 Tie, kas to bija redzējuši, izstāstīja viņiem, kas bija noticis ar dēmonu apsēsto un cūkām. 17 Ļaudis ņēmās viņu pierunāt, lai iet prom no šī apvidus. 18 Kad viņš kāpa laivā, tas, kas vēl nesen bija dēmonu apsēsts, lūdza Jēzu, lai atļauj būt kopā ar viņu. 19 Bet Jēzus to neļāva un tam sacīja: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, ko Kungs tev darījis un kā ir tevi apžēlojis.” 20 Un viņš aizgāja un sāka Dekapolē stāstīt, ko Jēzus viņam bija darījis, un visi brīnījās.
Jēzus dodas modināt Jaīra mirušo meitiņu
(Mt 9:18–19Lk 8:40–42)21 Kad Jēzus laivā pārcēlās atpakaļ, liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa, un viņš bija pie jūras. 22 Tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jaīrs, un, ieraudzījis viņu, krita pie viņa kājām 23 un ļoti lūdza viņu: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei; nāc un uzliec viņai rokas, ka tā kļūst vesela un dzīvo!” 24 Un Jēzus aizgāja kopā ar viņu. Un liels ļaužu pūlis sekoja un spiedās viņam virsū.
Slimā sieviete pieskaras Jēzus drēbēm
(Mt 9:20–23Lk 8:43–48)25 Kādai sievietei, kas jau divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu 26 un bija daudz cietusi no daudzajiem ārstiem un iztērējusi visu, kas viņai bija, bet nebija guvusi nekādu labumu, kļuva aizvien sliktāk. 27 Viņa, izdzirdējusi par Jēzu, nāca ļaužu burzmā un no mugurpuses pieskārās viņa drēbēm. 28 Viņa domāja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” 29 Un tūlīt viņas asiņošana apstājās, un viņa juta savā ķermenī, ka no šīs kaites ir dziedināta. 30 Un Jēzus, uzreiz sajutis, ka spēks no viņa izgājis, pagriezās ļaužu pūlī un jautāja: “Kas aizskāra manas drēbes?” 31 Bet viņa mācekļi viņam teica: “Tu redzi, kā ļaudis spiežas tev virsū, un tu jautā: kas mani aizskāra?” 32 Viņš lūkojās apkārt, lai ieraudzītu, kas to bija darījis. 33 Bet sieviete nobijusies un drebēdama, sapratusi, kas ar viņu noticis, nāca un nokrita viņa priekšā un izstāstīja visu taisnību. 34 Viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi, ej ar mieru un esi vesela no savas kaites.”
Jēzus uzmodina Jaīra mirušo meitiņu
(Mt 9:23–26Lk 8:49–56)35 Kamēr viņš vēl runāja, nāca kādi no sinagogas priekšnieka nama un viņam sacīja: “Tava meita ir mirusi, kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?” 36 Bet Jēzus, viņu runāto dzirdēdams, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebīsties, tikai tici!” 37 Un viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. 38 Viņi nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud un vaimanā. 39 Un iegājis viņš tiem sacīja: “Ko ceļat kņadu un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” 40 Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, izdzinis visus ārā, ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. 41 Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Talitā kūmi!” – tulkojumā: “Meitiņ, es tev saku, celies!” 42 Un meitiņa tūlīt piecēlās un staigāja; viņai bija divpadsmit gadu. Un tos pārņēma liels satraukums, 43 un viņš tiem stingri piekodināja, ka neviens neko neuzzinātu, un lika viņai dot ēst.
